Janvāris 16., 2005

01:19 šonakt, izmisīgi cenšoties nolikt bērnu gulēt, es viņam stāstīju sekojošu stāstu: sākumā ir kāpurs. un tas kāpurs ēd lapas, ēd, ēd, kamēr pieēdas resns, un, kad kāpurs ir kļuvis pavisam resns, tad kāpurs izdomā iekūņoties. un tad kāpurs pats uztaisa sev kūniņu. šitā, tā kā es tev tagad sedziņu aplieku apkārt. kāpurs pats ietinas savā kūniņā un aizver actiņas, un aizmieg. un guļ pavisam mierīgi. un tad, kad kāpurs pamostas un izrāpjas no kūniņas, tad viņš jau ir pārvērties par taureni. par skaistu-skaistu taureni ar lieliem spārniem. nujā, un tad es domāju par to, ko domā tāds kāpurs, kad iekūņojas, droši vien viņam liekas, ka viņam pienācis laiks nomirt, uzbūvē sev zārciņu un ierāpjas iekšā, aizver actiņas un guļ pavisam-pavisam mierīgi. bet re, ka nenomirst un pārvēršas taurenī. un vēl es domāju, ka ne viens vien cilvēks domā, ka viņš nebūt nenomirst, bet pārvēršas taurenī, un, kad viņam ir pienācis laiks nomirt, uzbūvē sev kūniņu, ierāpjas iekšā, aizver actiņas un nomirst. un ne par kādu taureni nepārvēršas. to jau nekad nevar zināt, pirms tas nav izmēģināts. arlabunakti. honeybee

(4 teica | man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi