Decembris 13., 2004

09:58 Sapnī man likās, ka esmu no teejas aizņēmusies datoru, tad sapratu, ka neesmu vis, bet vienalga gribēju piezvanīt, satikties, kaut ko atdot (ko?), dzinos pakaļ maniakālam slepkavam, vārdā Kārlis, un mēs abi nonācām šokolādes rūpnīcas konveijerā (dzīve baigi labā, ik pēc laiciņa pienes gan kafiju, gan saldējumu, tauta ārpusē satraucas par mums, tad uzzināju, ka teejai ir māsiņa, un ka tā māsiņa arī ir bišķi tērēta, nakts vidū piezogas cilvēkiem un iedod ar bomi pa galvu, un tad izrādījās, ka sapņa galvenā varone ("es", bet ne es) šito māsiņu pazīst, kopā bērnudārzā gājusi, bet neatceras, protams. Tas, ka cilvēki ir kopā gājuši bērnudārzā un viens no viņiem otru neatceras, ir pilnīgi pietiekams pamats, lai otrais pirmo nosistu - ar bomi pa galvu. Vēl jo vairāk tas attiecas uz pamatskolu. (Es, piemēram, neatceros dažu savu klasesbiedru uzvārdus. Man pat bija jāpadomā, lai atcerētos, ka bija puisis, kuru sauca Māris Rasa, it kā šitādu uzvārdu varētu aizmirst - un atcerējos arī es tikai tāpēc, ka viņš bija skolotājas Rasas dēls. Bet, ja nemaldos, viņš netika pārāk apcelts uzvārda dēļ. Viņam bija zilas acis. Un tagad viņš ir kristietis, visi, ko satieku (un kas viņu pazīst) šausmīgi noraizējušies.)

(3 teica | man šķiet, ir tā...)

12:40 vietējā domu kontroles centrāle. administrācija patur tiesības izdzēst visas domas, kas nav labas, pozitīvas un optimistiskas.

(8 teica | man šķiet, ir tā...)

15:39 šodien konstatēju, ka vēlmi "kontrolēt savu dzīvi" vai "kontrolēt sevi" es uztveru kā izteikti derdzīgu ideju; gluži tāpat kā "visa pasaule sadosies rokās, lai tev palīdzētu" vai "izmanto savas zemapziņas spēku", jā, visas šīs idejas ir gauži līdzīgas - izmantot savu spēku, lai kaut ko kontrolētu, izmantot visus sev pieejamos resursus, lai kontrolētu. cilvēks, kas kontrolē "savu dzīvi" vai kontrolē "sevi", būtībā labprātīgi iebāž sevi būrī, nostāda cietumsargu pie durvīm, un cenšas būt laimīgs un apmierināts (ja nebūsi - piespiedīsim!) nē, es labāk esmu nelaimīga un nosacīti brīva nekā nosacīti laimīga un ieslodzīta.

(15 teica | man šķiet, ir tā...)

23:50 bērns šovakar atcerējās dzejoli par zaķu tēvu un zaķu māti, tiesa, ar nelielām izmaiņām. ja jūs atceraties, tad pēdējais pantiņš tur skanēja: ko jūs bēgat, bēgulīši, nav neviena vajātāja! vējš tik lapas čabināja, jūs jau zaķa pastalās. protams, bērns nezina, kas ir "pastalas", tāpēc aizvieto tās ar līdzīgi skanošu un, viņaprāt, piemērotu vārdu: vējš tik lapas čabināja, jūs jau zaķa pastētē...

(4 teica | man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi