Decembris 3., 2004

10:55 Vakar bija jauki: sēdējām ar m`off un sadams, vienā brīdī m`off saka man "Nu, paklau, vecīt...", tad samulst, piesmej savu alu. Es arī samulstu, domāju: paga, ko tādu nepareizu viņš pateica? Un tikai pēc brīža man pieleca, kas par lietu (un es piesmēju savu alu). Un šorīt arī sasmējos.

(1 teica | man šķiet, ir tā...)

14:39 Es pastāvu divos eksemplāros, viena puse - kas smaida uz āru, otra - kas plosās uz iekšu, viena - kam ne vaibstiņš nenotrīc (uz āru), otra - kas smaida (uz iekšu). Vienas ādas divas puses; viena tā, kuru jūs redzat, ar kuru es pieskaros, kura pieskaras jums un kuru jūs varat noglāstīt - vai ievainot un brīnīties par to, ka asinis netek. Otra - tā, kas pieskaras kailai miesai, atvērtiem nervu galiem, tā, kas jūt un uztver, tā, kas notrīs, kas saraujas sāpēs. Reizēm abas puses tuvojas viena otrai (kā šobrīd, kad man ir grūti nošķirt sevi no tās otras, un es pat nezinu, kas es tagad esmu - "es" vai "tā otra"), reizēm atsvešinās tik ļoti, ka nav iespējams novilkt nekādas paralēles starp tām abām. Bet es gribētu salīmēt sevi. Kā Mēbiusa lenti. Mūzika: Nine Inch Nails - And All That Could Have Been

(23 teica | man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi