Septembris 16., 2003

07:08 - sapnis: trijatā ar bērnu dzīvojamies naktī pa Valmieru, klejojam pa daudzstāvu mājām, beidzot ielienam kādā jaunbūvē, kur ir dažādas mājas - katrai gaumei - guļam tādā smilšainā istabā bez logiem, ar vēju kas gaudo astoņos stāvos virs mums, ar ķīniešu karekļiem, kas šūpojas un skan pie blāvas, dzeltenīgas spuldzes, Džonatans apsēžas gultā, rāda ar pirkstiņu uz augšu un jautā: "Kas tas ir? Kas tur jautā?", Aleksandrs saka: "Skolotājs." Vēlāk aizdodos pie vietējā ginekologa, blakus telpā (un durvis pat nav aizvērtas) drūzmējas bariņš jauno aktieru, starp viņiem arī Baiba Broka, un satraukti vidžina par to, kā man iet - jo es taču dzemdēju -, nezin kāpēc tiek apspriests, vai dzemdību laikā bērnam netiks veikta lobotomija. Mazais piedzimst ātri un bez pūlēm, tiek nolikts man uz vēdera... Es saku: "Salīdzinot ar pirmajām dzemdībām, šis te bērns tikpat labi varēja atnākt pa durvīm vai logu." Mazais neraud un nekūņojas, tikai ieritinās man azotē. Es viņu paceļu rokās - tādu glumu, tumšsarkanu kunkulīti, šis viltīgi paskatās uz mani un tā šķībi pasmaida, tad mīļā miera labad iebrēcas. Pārbaudām, kas nu šoreiz gadījies. Gaidu meitenīti (uz to brīdi jau apjaušu, ka šis ir sapnis, ka droši vien būs tas, ko gaidu), izrādās - puika. Un pamostos. Viegli.

(3 teica | man šķiet, ir tā...)

11:05 un vēl man ir neattīstīts tas orgāns, kas atbild par sabiedrības definēšanu. es nespēju lietot frāzes iz sērijas "mūsdienu postmodernajā sabiedrībā" vai "poststruktuālās kultūras kontekstā". jo es nezinu, ko tas nozīmē un kā tas izpaužas. un man vispār ir ļoti grūti lietot abstraktas, vispārīgas, par patiesām atzītas frāzes, ja vien es pati neesmu līdz šai domai tādā vai citā veidā nonākusi. tie, kas šīs frāzes lieto - pastāstiet, vai jūs tiešām ticat, ko sakāt? un - ko man darīt, lai šo orgānu attīstītu? lasīt Bodrijāru?

(9 teica | man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi