Septembris 15., 2003

11:22 sapņi. iz tiem, no kuriem pamosties, pamirkšķini acis un nospried, ka līdīsi atpakaļ, mēģināsi vēlreiz iedzīvināt. kurlmēms puisītis, kādi 7 gadi, kuru nez kāpēc uzskata par garīgi atpalikušu, lasa, kad ar pirkstu zīmē gaisā burtus (es pamēģināju, konstatēju, ka nemāku). lasa sarežģītus vārdus un saprot. nezināju, kā būtu, ja es dotu viņam roku. atceros, kādreiz stāvoklī būdama redzēju vienu citu puisīti tā ap septiņiem gadiem. viņš apgalvoja, ka sastādot universālu zināšanu kartotēku (un viņa zināšanas bija plašākas par manējām), uzdāvināja man van Goga reprodukciju, tas esot viņa mīļākais mākslinieks. pamodos ar sajūtu, ka esmu satikusi savu topošo bērnu. piezīmēsim, ka tolaik man likās, ka tā drīzāk būs meitenīte. bet tie puisīši vienmēr tādi gaišmataini, zilacaini. lai arī Džonatans jau arī vēl nav nekāds tumšmatainais, zaļganbrūnacainais (kādam viņam taču it kā pieklātos būt, ja jau abi vecāki tādi ir).

(3 teica | man šķiet, ir tā...)

23:07 atjautu, kas ir tā īpašība, kas ļaudis mēdz ļoti kaitināt (ja viņi vispār ir tendēti uz kaitināšanos): es sev liekos laba ar to vien, ka es esmu, un man pat neko nav nepieciešams darīt. xxx /dzejolis spec. skukai/ tavs bērns dzenā vilciņu uz rokas un māca man skeitot es saku - dzeja ir tas pats skeitbords tikai ar vārdiem

(4 teica | man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi