|
Septembris 2., 2003
 | 00:54 - stalker
cilvēki, kuriem tu atdod visu, sākot ar savu laimi un beidzot ar savu vēlēšanos, savu ticību, savu paļaušanos uz to, ka kādam tas būs vajadzīgs. cilvēki, kuriem tas nav vajadzīgs. jo, pat ja ticētu. pat tad viņiem nepietiktu drosmes ieraudzīt spoguli sev priekšā.
bet tam, kas tic, nav nepieciešams pārbaudīt.
varbūt tieši ticība, ne tā, kas akla, bet tā, kas dziļa un tumša, un saudzējoša, un sāpju pilna, ir vienīgais, ko varētu pajautāt tajā istabā. ja mīlestība ir jāizaudzē sevī un cerību var iegūt, bezcerīgi sabojājot savu dzīvi.
( bildītes, linciņš )
|
| 01:55
jā, un reiz mēs pārsteidzoši skaidri formulējām, kāpēc es esmu tik ļoti virtuāla būtne. kāpēc mājās sēžu un klusēju, ierokos savās grāmatās vai hvz kur vēl un laižu gar ausīm lielāko daļu jautājumu, bet uz pārējiem atbildu tā, lai saruna beigtos iespējami ātrāk un nesāpīgāk.
jo es neprotu komunicēties. tas orgāns, kas atbild par parunāšanos ar cilvēkiem, man ir bezcerīgi vāji attīstīts. labi, reizi nedēļā kāds atbrauc ciemos. labi, ar bērnu spēlēju "prometejos" (un atlidoja ērglis un koda viņam puncī - HAM HAM HAM). bet nekā vairāk.
un žurnālā ir tik viegli. negribi - neatbildi. neatbildi - un atkal negribi.
un, galu galā, priekš kam? kam paliks labāk no tā, ka es iesaistīšos bērnišķīgās vārdu kaujās? tur, kur es eju, savu vērtējumu citu acīs nepaņemsi un arī citu mēģinājumi uz mana rēķina atrisināt savus kompleksus ir visai nevērtīgi.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |