|
Jūlijs 13., 2003
 | 23:17 - s/m tendences honeybee bērnībā
šitā dziesma man bērnībā bija viena no mīļākajām - to līdz ar daudzām citām dziedāja mana tante, gan ar mazliet savādākiem vārdiem. dziedot to džonatanam, mazliet aizķēros pie sava mīļākā pantiņa - čigāns savu čigānieti ar džindžalu džindžalēja / čigāniete čigānam atmaksāja uzvijām. Ne jau tikai tas, ka, cik es saprotu, čigānus būtu jāsauc par romiem (bet to es diez vai konsekventi ievērošu), plus vēl tas rada visnotaļ īpatnēju priekšstatu par viņu ģimenes dzīvi :)
Bet tad es atcerējos, cik ļoooti man bērnībā patika šis pantiņš, vispār attiecību modelis - ja vīrs sievai kau ko ne tā, tad sieva viņam "atmaksāja uzvijām", un tas viss tik viegli, sāpīgi, bet viegli. Jāpiebilst, ka bērnībā man erotika un seksualitāte vispār saistījās ar tādām ne pārāk mīlīgām lietām. Atliek tikai domāt, kāpēc tā (patiesībā jau es zinu, kāpēc tā, bet neteikšu ;)). Atliek tikai priecāties, ka tagad mani priekšstati ir mainījušies un džindžalas nav obligāts seksa atribūts.
Kad gājām pie pediatra, līdz ar mums nāca arī čigānu ģimenīte - vecais tēvs, jauna māte, lielais brālis (vai brālēns?), bēbītis. Bēbītis brūns kā šokolādē mērcēts, ļoti runīgs un komunikabls, mīl cilvēkus. Savādi skatīties uz tādu ģimeni, kur tu nezini, kurš kuram brālis, kurš brālēns vai tēvocis, piemēram; visi ir kopā. Iespējams, tāds vidusmēra čigāns jūt zināmu radniecību ar jebkuru čigānu, nu, vismaz attiecīgās valsts (vai pilsētas) robežās. Kamēr vidusmēra latvietis savus brālēnus un māsīcas uzskata par da jebko, tikai ne rūpju un bezierunu mīlestības objektiem.
(Protams, tendenciozi un blablabla, un es negribētu redzēt kaut kādus aizspriedumainus komentārus zem šī teksta. Bet kaut kā jau tā tautas identitāte ir jāiezīmē. Lai cik slidens šis jautājums nebūtu.)
Jā, mazaisbērns šodien arī iztika bez krūts. Un labi, ka tā. Lai cik dīvaini tas neliktos, tās divas naktis, kad pups nav bijis pieejams, viņš esot gulējis labāk kā jebkad.
Dikti lepojos ar savu mazolielo bērnu, kurš ir spēris pamatīgu soli uz pieaugšanas un patstāvības pusi. Bišķi žēl, protams, bet lepnums lielāks.
|
|
|
|