|
Marts 5., 2003
 | 23:35 - par 2, nē, 3 ģēnijiem (vai vismaz ārkārtīgi talantīgiem cilvēkiem):
konkrēti - Džeku Nikolsonu, Stenliju Kubriku un Stīvenu Kingu.
vēl konkrētāk - filmu "The Shining", kuru noskatījos vakar vakarā un vēl joprojām nevaru aizmirst.
pirmām kārtām jau Džeka Nikolsona spēle (kaut vai aina, kur viņš sēž pie bāra letes un sarunājas ar bārmeni) - fantastiskā grimašu maiņa, kas padara viņu burtiski par citu cilvēku dažu sekunžu laikā. vai - pats filmas sākums, kur viņš stāsta bērnam par kanibālismu. viņa smaids. viņa sarunas ar sievu. kustības. īpaši filmas beigās. tas, kā cilvēks var izskatīties pēc zvēra, pēc dzīva miroņa.
otrām kārtām Stenlijs Kubriks. īpaši jau viņa spēja padarīt katru kadru par mākslas darbu. ainas, kur Džeks Nikolsons maldās pa prožektoru gaismā tik nereālo labirintu. tualetes sarkanbaltā palete. sarkanās krāsas izmantojums šajā filmā - tik prasmīgs, ka pat lidmašīnas sarkanie sviedru spilventiņi šķiet ļaunu vēstoša zīme. un tas, ka filmas skaistums padara šausmas estētiski baudāmas.
un, protams, stīvens kings. šķiet, vislielākās šaumas viņa daiļradē rada fakts, ka daudzi viņa sižeti ir pārstrādāta personiskā pieredze. vismaz tēls "rakstnieks, kas izmisīgi cīnās, lai iegūtu popularirāti", vēl ņemot vērā to, ka šim rakstiekam ir sieva un bērns, nevar būt nejauši radies.
(man personiski nepatīkama atziņa - lūk, līdz kādam līmenim ir jābūt gatavam pašatklāties, lai kļūtu par labu rakstnieku.)
nujā, un mazais puisītis Denijs arī bija lielisks.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |