|
Janvāris 2., 2003
 | 06:52 - nailed
nine inch nails: and all that could have been [album: still]
breeze still carries the sound
maybe i'll disappear
tracks will fade in the snow
you won't find me here
ice is starting to form
ending what had begun
i am locked in my head
with what i've done
i know you tried to rescue me
didn't let anyone get in
left with a trace of all that was
and all that could have been
please / take this / and run far away / far away from me
i am / tainted / the two of us / were never meant to be
all these / pieces / and promises and left behinds / if only i could see
in my / nothing / you meant everything / everything to me
gone fading everything / all that / all that / and all that could have been
all that could have been
please / take this / and run far away / far as you can see
i am / tainted / and happiness and peace of mind / were never meant for me
all these / pieces / and promises and left behinds / if only i could see
in my nothing / you meant everything / everything to me
Mūzika: Nine Inch Nails - And All That Could Have Been [repeat]
|
| 08:11 - drīz būs saule
atvilku aizkarus un ieraudzīju absolūti fantastisku krāsu salikumu... dziļi zilas debesis, tādā krāsā, kā reizēm vasarā mēdz būt jūra spilgti saulainā dienā... pāri pagalmam dažos logos jau spīd gaisma... un zeltaino lampu atspulgs sniegā nez kāpēc ir ar rožainu nokrāsu... būtu tas webdizains, es teiktu, ka krāsu salikums vienkārši šausmīgs, bet daba, izskatās, visu ko var atļauties.
beidzot (!) sāku aktīvāk rakstīt. sasodītā dramaturģija. tagad man sāp.
Mūzika: Nine Inch Nails - And All That Could Have Been [atkal]
|
| 11:10 - ienāca prātā šitāds pastāsts:
"Viņa dzīvokļa logi bija nokvēpināti tumši, it kā viņš bītos no saules gaismas, ja tā būtu privātmāja, tad droši vien neviens par to neuztrauktos, bet daudzdzīvokļu mājas pirmajā stāvā aizkvēpināt logus - tas bija kas nedzirdēts, mēs par to runājām vienā laidā, apspriedām varbūtējos šādas slēpšanās iemeslus un gudrojām, vai nevajadzētu rakstīt iesniegumu namu pārvaldei; patiesībā smieklīgi - tā kā tādi bērni, lai arī mēs visi bijām pieauguši, man tolaik bija trīsdesmit astoņi gadi.
Dzīvokļa saimnieku mēs saucām par Veci, nezinu, kāpēc, droši vien tāpēc, ka likās - aiz tādiem tumšiem logiem var dzīvot vienīgi izstīdzējis vecis ar pelēku, pinkainu bārdu un petrolejas lampu izģindušajā rokā, patiesībā Vecis bija pajauns cilvēks, studēja doktorantūrā un mūždien izteicās par dažādiem filozofiem tādā īpaši pretīgā veidā - "Redziet, Frīdrihs Nīče, 17. (vai kura tur) gadsimta filozofs, ir teicis" vai "Pasaulē pazīstamais mistiķis un filozofs meistars Ekharts ir paudis šādu atziņu", bet visādi citādi, godīgi sakot, patīkams jauneklis, labprāt aprunājās ar mums, ziņkārīgajiem, vienīgi viņa atbildes bija tādas, ka vienalga neko nevarēja saprast, es viņam jautāju par aptumšotajiem logiem, bet šis mierīgi apskatās apkārt (bija gaiša, saulaina diena) un tādā siltā, pūkainā balsī nodūdoja: "Jums te tāds patīkams chrioschuro", pagriezās un iegāja atpakaļ dzīvoklī, rūpīgi aizvērdams durvis.
Tad nu reiz es neizturēju, nolēmu reizi par visām reizēm izdibināt viņa noslēpumu.
Manam dēlam toreiz bija trīspadsmit gadi, brašs puisis, tikai straujš un neapdomīgs, tad nu es viņu uzaicināju uzspēlēt pagalmā futbolu, zināju, ka viņš neatteiks, un tīšām nostājos "vārtos" tieši zem Veča logiem - puikam i prātā neienāca aizrādīt, ka tas ir bīstami.
Tad nu pienāca izdevīgs moments, bumba lidoja ieslīpi vārtos, es pēdējā brīdī pēkšņi pārdomāju un mēģināju to notvert, bet nesanāca, pagriezos un redzēju to ielidojam tieši Veča loga aizkvēpušajā rūtī. Tā izšķīda, un caur melnajām lauskām es redzēju no telpas plūstam neizturami spožu baltu gaismu.
Kopš tā laika esmu zaudējis acu gaismu, bet nav jau nekas traks, varu dzīvot arī bez tās."
|
|
|
|