|
Augusts 5., 2022
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 10:52
Sapnī tātad bija cilvēki, kuri netiek ārā no sapņa, kurā ir nonākuši, un es zināju, ka, ja sapnī paņemu no viņiem vienu matu cirtu, tad varu viņiem palīdzēt tikt atpakaļ nomodā, un tad es tur blandījos apkārt, meklējot paziņas, kas man ir pietiekami mīļi, lai to izdarītu (par laimi, visiem bija mati, citādi būtu neveikli), par dažiem šaubījos, Andreju, piemēram, lepni glābu, lai gan apšaubīju, ka tie tiešām ir viņa mati, Igoram šausmīgi nokaunējusies pagāju garām, pie sevis taisnodamās, ka ko nu es par viņu zinu, viņš taču ir filozofs un varbūt viņam šī situācija ir ok, lai gan patiesībā man vienkārši jau tā bija pilnas kabatas ar svešu matu šķipsnām,
rūpīgi kalu lucid dreaming plānus, jo bez tā, protams, nekur; izstrādāju pilnīgi adekvātu plānu visu laiku staigāt ar grāmatu azotē, jo sapnī, ja mēģināšu to lasīt, nekas nesanāks, burti sajuks - un ne reizes nemēģināju to lasīt
citā epizodē acīmredzot vienlaikus skaidroju attiecības ar konglomerātu no trim vīriešiem, kurus tehniski esmu pametusi (sapnī, protams, šķita, ka tas ir viens, tikai ar plašākām pretenzijām uz vietu manā dzīvē nekā parasti), gandrīz vai padevos un piekritu, ka pilnīgi nepamatoti pametu un vajadzētu mēģināt vēlreiz, bet tad attapos un teicu "kāpēc tev ir brūnas acis, es taču atceros, ka tavas acis ir zilas" un viņš atstājās
un es vēl arvien nesapratu, ka tas ir sapnis,
pēc ilgas dzeršanas pamodos viena "Lācīšu" stacijā, kas, izrādās, ir Skultes līnijā divas stacijas aiz Pabažiem, t.i., pamodos tukšā busiņā, jo mani biedri acīmredzot bija izlēmuši mani tur atstāt, lai izguļos un tieku mājās pati, palūrēju, konstatēju, ka apkārt ir kaut kāda nozieguma vietas izpēte un attiecīgi sapratu, ka došos ka nu mājās, jo liecināt toč nav iekšā, braucu, tātad ar to busiņu un domāju par to, ka pirms divām dienām tiesības esmu tehniski nokārtojusi, bet pašu tiesību man uz rokas vēl nav [viens no iemesliem, kāpēc man nav tiesību, ir tas, ka es sapņos reizēm vadu automašīnu un tāpēc nomodā man šķiet, ka es nekādīgi nevarētu iemācīties vadīt mašīnu droši], enīvej tāpēc būtu labi, ja mani neviens neapturētu, vārds pa vārdam, un busiņš brauciena laikā sareducējās par vecu padomju laika mopēdu bez degvielas, tā ka man tāpat nācās to stumt, un es domāju, bļe, kā es viņā visu nakti nogulēju un kas tie par cilvēkiem, kas atstāj tevi pa nakti gulēt mopēdā, laikam tomēr nav īsti draugi,
un vēl arvien nesapratu, ka tas ir sapnis,
visu laiku domāju par tiem cilvēkiem, kas ir iesprostoti ar rozēm apvītos lopu vagonos un kuru matu cirtas es glabāju pie sevis un noteikti kaut kad atnākšu viņus izglābt
pamodos un tagad vēl arvien netieku vaļā no kauna sajūtas, nu bļe, klasisks glābējs, ceru, ka es šo te atcerēšos nākamreiz, kad mēģināšu kādam par visām varītēm palīdzēt.
|
Reply
|
|
|