|
Maijs 23., 2019
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 12:02
Jebaāāāāķķķķ
Gribētu gan redzēt, kā tagad var īstenot radical self care un nedomāt, ka esmu idiots
Woshim šodien noluņoju tikšanos ar bērniem fucking Dubultos, jo... man pat nav attaisnojuma. Jo noluņoju.
Vienīgais, ko varēju izdarīt, bija aizsūtīt viņiem šo te. Bet ārprāts, kāds es esmu īblis. āāā.
BAKALURS, KAS APĒDA RAKSTNIECI
Pasaka Dubultu bērniem
Reiz dzīvoja mamma, kurai ļoti patika biedēt bērnus. Vispirms viņa izbiedēja pati savus bērnus un pēc tam sāka biedēt visus, kam tika klāt. Vienu bērnu viņa apēda, citiem stāstīja par sapņu žurkām. Un vienam bērnam lika tīrīt zobus!
Viņa tā darīja tāpēc, ka domāja: “Es esmu pieaugusi, man ne no kā nav jābaidās. Es ar visu varu tikt galā.” Pieaugušie vienmēr tā saka. Tikai reizēm viņi netiek galā. Tad viņi paskatās uz bērniem un saka: "Nu kas tas ir!" un "Es vienkārši vairs nevaru!" un "Ej skaties multenes!"
Tātad šī te mamma, kas bija arī rakstniece, un kas ēda bērnus un stāstīja briesmīgus stāstus, reiz teica: “Ja es varu tikt ar visu galā, tad es varu tikt galā arī ar Bakaluru.”
Bakalurs ir tāds zvērs, kas sākumā izskatās maziņš un mīlīgs. Visi viņai teica: “Nu, tu jau tiksi galā ar Bakaluru. Tev tikai drusciņ jāpamācās. Pat bērni, kas iet pirmajā vai otrajā klasē, prot mācīties. Tu esi pieaudzis cilvēks, tev noteikti arī izdosies!”
Sākumā Bakalurs tiešām bija maziņš un mīlīgs. Bet tad viņš sāka ēst. Sākumā viņš ēda visas tās gudrības, kuras rakstniece mācījās savā skolā. Tad viņš sēdēja virtuvē, kad rakstniece runāja ar bērniem, un ēda viņu sarunas. Viņš nāca rakstniecei līdzi, kad tā satikās ar draugiem.
"Kas tas par pinkainu briesmoni tev blakus?" prasīja draugi.
"Tas? Ak, nekas, tas taču tikai Bakalurs. Viņš ir maziņš un mīlīgs."
"Viņš nav maziņš un mīlīgs, viņš ir pinkains un ragains! Un paskaties, kādi viņam zobi!"
Rakstniece tikai smējās. "Tas tāpēc, lai viņš labāk varētu mani apēst!"
Jo viņa domāja, ka briesmoņi ēd tikai mazus bērnus un noteikti ne pieaugušus cilvēkus, kam pašiem ir bērni.
Bet Bakalurs apķērās viņai no muguras apkārt un elsoja pār plecu, un klusi rūca ikreiz, kad viņa gribēja domāt par kaut ko citu.
Beidzot Bakalurs bija apēdis visas gudrības un apgrauzis grāmatām vākus, un atņēmis rakstnieces bērniem saldējumu. Tad viņš pagriezās pret rakstnieci.
“Tagad es tevi ēdīšu,” teica Bakalurs.
“Neko tu neēdīsi. Man šodien jābūt Dubultos, tur mani gaida vesels bars ļoti labi biedējamu bērnu!”
Bet Bakalurs teica: “HAMS.”
Tā nu rakstniece sēdēja Bakaluram vēderā un domāja: “Ko nu?”
Tad viņa atcerējās, ko viņas bērni vienmēr dara, kad viņus ir apēdis kaut kas liels un šausmīgs. Viņi zīmē. Bērni uzzīmē to, kas ir liels un šausmīgs, lai vairs nebaidītos un tiktu ar to galā.
Viņa savukārt māk rakstīt.
Tādēļ viņa uzrakstīja pasaku par briesmīgo Bakaluru, kas biedē pat pieaugušos. Un tagad viņa zina, ka tiks ar to galā. Tas nebūs šodien un tas nebūs rīt, bet tas noteikti notiks.
Bet pasaka, ko viņa uzrakstīja, ir tā, ko jūs nupat izlasījāt!
*Bakalurs, protams, jo ir tā urbānā leģenda par filfaķa bakalaura darbu, kas (droši vien pēdējā brīdī) smuki iesiets vākos, uz kuriem rakstīts "BAKALURA DARBS"
|
Reply
|
|
|