|
Jūlijs 4., 2003
 | 22:26
nez, varbūt būs jāmēģina izmantot patlabanējo bēdu un pamestības sajūtu ģeniālu tekstu radīšanai?
lai arī it kā jau esmu pāri tai attīstības stadijai, kad dzīves emocijas gāja iekšā tekstos viens pret viens. tagad man ir nepieciešams justies daudzmaz labi, lai varētu kaut ko labu ( = tādu, kas man pašai patiktu) uzrakstīt.
un bēda jau arī it kā sublimējas.
sajūta tāda, ka galvassāpes ir aizvērušas vārtus uz to otru pasauli pilnīgi ciet.
bet tā pasaule taču ir mana Dzīvība.
vēl dziļāk kā virtuālajā realitātē atklāju sevi sev pašai.
bet vairāk par visu - vēl joprojām - gribas, lai kāds mani apmīļo.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
