|
Decembris 10., 2018
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 19:12
OK. So.
1) "narrative based" ir reāli jokains apzīmējums, man ŠĶIET, ka tas, ko tu tur nošķir, patiesībā ir kvantitatīvi versus kvalitatīvi dati (kvantitatīvi dati būtu aptauja vai "sēžam pieturā, skaitām, cikos cik cilvēku iekāpj tramvajā", kvalitatīvi būtu padziļināta intervija vai "iepazīstamies ar cilvēku, kas brauc tramvajā, aizbraucam ar viņu līdz galapunktam, vērojam, ko šis cilvēks tramvajā dara"). kur katram datu tipam ir savas problēmas un plusiņi un lielos pētījumos parasti tiek izmantoti gan-gan. eksperimenti antropoloģijā ir praktiski neiespējami (nu, ļoti sarežģīti un diskutabli), bet zināms prediktīvais spēks ir, jautājums tikai par to, cik plašu lauku tas nosedz. (Šis atkal ir ļoti sarežģīti un diskutabli, ibo pētījuma objekts parasti ir sarežģīta sistēma, kuru prognozēt "eksaktās zinātnes" pat teorētiski nevarētu.)
2) nav tādas lietas kā "oficiālās zinātniskās" nostājas. maksimums, kas ir (vismaz nosacīti) - vienošanās par terminiem, bet nu arī tos ir ļooooti vēlams noprecizēt vai vismaz norādīt, uz kuriem autoriem balsties, it īpaši runājot par "dzimti", "identifikāciju", "ekonomiku", "apspiešanu" vai citiem lieliem vārdiem. so, tas, ko tu esi kaut kur dabūjis, ir informācija no medijiem vai velnsviņzinkā, no kurienes mēs varam secināt "ko kādas grupas domā/saka par sociālajām zinātnēm/izmantojot sociālo zinātņu terminoloģiju", bet ne to, "par ko ir sociālās zinātnes"
3) that said, manās studiju pieredzē absolūtais vairums antro tekstu ir balstīti ilgstoši un metodoloģiski rūpīgi veiktā pētījumā, kas ir tik "novērojama realitāte", cik vispār ir humanly possible.
4) subjektivitātei ir nozīme divos aspektos: pirmkārt, to izmanto, lai nepasludinātu kāda teikto par patiesību, un, otrkārt, lai atsauktos uz pētnieku kā neizbēgami subjektīvu vienkārši tāpēc, ka tā tas pētījums notiek. tb labs antropologs nevis teiks "x ir sieviete vīrieša ķermenī un visi neļauj viņai dzīvot, kā grib!", bet "x apgalvo, ka jūtas kā sieviete vīrieša ķermenī, un, vērojot x ikdienas dzīvi, es ievēroju daudzas situācijas, kas šādam cilvēkam varētu būt mokošas". t.i., subjektivitāte tiek izmantota tieši tādēļ, lai nepasludinātu kaut ko par "objektīvi patiesu", ja tas tāds nav.
5) homoseksualitāte kā disorders ir primāri psih*, nevis antro lauciņš, bet nu vikipēdijā jau varēji paskatīties, ne? pētījumi kā reiz ir bijuši. https://en.wikipedia.org/wiki/Homosexuality_and_psychology#The_Diagnostic_and_Statistical_Manual
homoseksualitāte kā "fīča" savukārt ir biezā slānī aprakstīta un antro kontektstā tur nepavisam nav raksturīga attieksmīte "jeij tas ir tik kruta, visi tagad saies varavīksnes vienradžos un būs laimīgi"
6) tas, ko tu apraksti kā "šāda veida vērtējuma maiņas tiražē autoritatīvas iestādes un masu informācijas līdzekļi", saucas diskurss un tas ir nevis tas, kas *ir* sociālās zinātnes, bet tas, ko sociālās zinātnes var pētīt un pēta. jā, arī to, "kā feminisma diskurss traucē sievietēm dzīvot" un "cik šausmīgu netaisnību pārdzīvo vīrieši, ja pēkšņi atskārst, ka ar pimpi un hromosomām nepietiek, lai tiktu atzīts par vīrieti". tikai šeit nav nekāda "viena diskursa, kas tagad tiktu totalitāri visiem uzspiests" (arī zem totalitārām varām tāda nav, tb cilvēki tīri mierīgi rada paši savu valodu, kurā sarunāties "zem radara"), bet gan ir daudzi diskursi, jautājums tikai par to, cik kritiski cilvēks prot uz tiem paskatīties.
|
Reply
|
|
|