|
Oktobris 17., 2018
 | 09:56
Man reizēm ir tāda sajūta, ka visi notikumi dzīvē ir kā akmentiņi, kas iemesti kādā mirklī, un to viļņošanās ir jūtama ilgi pirms un ilgi pēc; un tad, kad tu esi vilnī, tu zini tikai to, ka tas vilnis tur ir, bet ne to, vai šis vilnis atnāk vai aiziet
Vai šī trīsošā sirds ir no tā, ka manī kaut kas piedzimst vai nomirst
Un, ja samiedz acis un ieklausās, var mēģināt sajust, ko šis vilnis man saka, kāds ir tā stāsts; it kā ceļš uz kaut kurieni atspoguļotu sevī arī to "kaut ko", pie kā tiks nonākts
Un tad vēl mēdz būt tā, ka notikums, kas šķiet pavisam aizmirsies un citāds, atgādina par sevi, uz mirkli izsitot pamatu zem kājām, vai kad nākotnes un pagātnes viļņi saduras, uzsitot šļakatas un aizcērtot elpu, un no malas šķiet, ka tu slīksti, stāvot pavisam drošā un sausā vietā
(Un varbūt ir arī tā, ka reizēm tas notikums ir nevis tas, kas bija vai būs, bet tas, kas varēja būt, bet nebija; tie iesit pa tevi no sāniem, no tavas esamības puses, par kuru tu iepriekš pat nezināji, tu ej pa šauru gaismas aizu starp divām blīvām klintīm un garāmejot pieskaries, nobrāz pirkstu kauliņus, brīnies, kā tas nākas, ka tas nav tevi satriecis lauskās, nespēj pastiept plaukstu līdz tai otrai sev, kas varbūt pieļāva kļūdu, bet viņas kļūda bija labāka nekā tava pareizība)
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
