|
Jūnijs 1., 2018
| (Anonymous) | 22:48
Es domāju, ka paši atkarīgie ļoti labi saprot, ka ir nevis bioloģiski predisponēti uz atkarībām, bet ka tas remdinājums, ko viņi atrod vielās vai noteiktās darbībās, mēģina mazināt sāpes, kas saistāmas ar noteiktām pieredzēm (visbiežāk tās tomēr ir kaut kādas bērnības traumas / kompleksi). Es domāju, ka atkarīgajam var pienākt tāds punkts, kad var droši iedzert, nesabojājot sev un tuviniekiem atkal pāris nedēļas dzīves, bet ļoti ļoti daudzi vienkārši nespēj pateikt, vai ir vēl kaut kur zemūdens akmeņi, vai to vairs nav. Tāpēc viņi labāk neriskē un nedzer vispār. Tomēr cilvēks ir kaut kādā mērā tendēts uz pašdestrukciju; var gadīties, ka tas "aj, nu tak no vienas vīna glāzes nekas nenotiks" patiesībā ir mentālo problēmu manipulācija ar personu, lai izkļaņčītu remdinājumu. Pēc tam protams, – kauns, vainas apziņa, vilšanās un viss pārējais.
Manā skatījumā optimālais risinājums būtu individuālā un grupu psihoterapija, bet vairums vienkārši to nevar atļauties vai nepietiek emocionālās inteliģences, lai tā pa īstam piekļūtu problēmas saknei. Vieglāk ir vienkārši sevi dienu no dienas turēt pa gabalu no šmigas. Again, ja kādam tas palīdz, man nav tiesību to nosodīt. Es domāju, ka jebkurš atkarīgais – jā, varbūt naivā veidā, bet tomēr – pateiks, ka labāk tā, nekā atpakaļ tajā ellē.
|
Reply
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |