|
Maijs 16., 2003
 | 13:03
pilnīgi sirreāla sajūta: tiem bērniem 3 dienas no vietas piedāvājot variantus, ko viņi varētu darīt, lai sāku rakstīt - labāk? nē, vienkārši citādi - esmu pati savākusies idejas kaudžu kaudzēm. man ar manu konsekvento radošo krīzi sajūta tāda kā izmirkušam sausiņam.
un es vēl, ķēms tāds, viņiem visiem stāstīju, lai lasa labu literatūru. it kā pati nezinātu, ka no labas literatūras (vismaz lielos daudzumos) vēlme rakstīt pāriet uz ļoti ilgu laiku (ja vien tu neiedomājies, ka vari rakstīt labāk kā jebkurš no viņiem, un to tu neiedomājies, t.i., es), no sūdīgas literatūras efekts ir tas pats (jo tu neesi pārliecināts, ka tas, ko tu varētu uzrakstīt, būtu labāks), bet no viduvējas & nepareizas (kādi bija konkursa darbi) idejas var smelties vienā laidā; kaut vai no it kā nepareizi izveidota tēla, kam autors negribēdams un nedomādams ir piešķīris absolūti negaidītu dimensiju.
kāāā man patīk rakstīt "pareizi" un "nepareizi"! :)
lai arī zināma loģika tur tikvaitā ir, jo, ja jau literatūrā pastāv likumi/likumības (lieko izsvītrot), tad tas, kas iet pret šīm likumībām, ir nepareizs?
bet, ja efekts ir, tad jau nekas, ka nepareizs.
Gētes "Fausts", piemēram, ir rakstīts kā luga. Kāds spēj iztēloties tos garos monologus uzvestus uz skatuves?
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
