|
Septembris 7., 2015
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 15:56
Nē, nu tomēr nenoturēšos, pateikšu, ko domāju, khhh.
Par šito Gunta Bereļa tekstu, no topošās grāmatas "...rakstīt...", konkrētāk, tekstu "Izlasi un izmet! Jeb – vai iespējams iemācīt rakstīt?", lasāms šeit.
Sašuvos galvenokārt tāpēc, ka esmu lasījusi tik daudz kā-labāk-rakstīt grāmatu, ka esmu ļoti patīkami pārsteigta, nākamajā ieraugot kaut ko jaunu, un jā, esmu sasodīti daudz iemācījusies (tiesa, pēc Bereļa kategorizācijas, noteikti tagad, kad esmu sevi ar to visu samaitājusi, es rakstu konkrēti sliktāk nekā pirms tam, kamēr "Bezzaudējumu punkts", kas tika rakstīta, rakstīšanu jēdzot mikroskopiski, ir manas karjeras augstākais punkts). Un jā, daudzas no tām grāmatām ir tizlas, bet, jo vairāk es rakstu, jo vairāk es saprotu šādu grāmatu vērtību.
Un te nu citāti.
"Ir publicēts milzumdaudz grāmatu ar apmēram šādiem nosaukumiem How to Write a Bestseller, How to Write a Damn Good Novel, The Complete Idiot’s Guide to Writing Well, un tā tālāk. Autoru vārdi te pat nav svarīgi – lielākoties tie izsaka pliku neko, jo dīvainā kārtā labas vai vismaz labi pārdotas grāmatas māca rakstīt ļauži, kuri pašiem neko labi nav veicies ar bestselleru rakstīšanu, atskaitot tos gadījumus, kad pati pamācība daiļrakstīšanā kļūst par bestselleru."
1) Stīvens Kings un Orsons Skots Kārds arī mums izsaka pliku neko?
2) ja mēs pieņemam (manuprāt, diezgan apšaubāmo) principu "rakstīt par rakstīšanu drīkst tikai superbestselleru autori, kurus pazīst lasītāji visos kontinentos", tad, ēēēē, ar kādu argumentāciju Guntis Berelis pats raksta šādu grāmatu?
3) ..ā, pareizi, viņš ir īpašs ar to, ka atšķirībā no absolūtā vairuma šādu grāmatu autoru, viņš sāk savu tirādi ar to, ka uzbrauc pilnīgi visiem, kas to ir darījuši pirms viņa. Stay classy.
UPD:
4) bļaķ, paskatījos, uz kādām grāmatām viņš atsaucas, un vienīgais, kas ir leģitīma grāmata par to, kā rakstīt fiction, ir Freja "How to Write a Damn Good Novel", kas galīgi nav slikta. Pārmēru amurikāniska pat priekš manas gaumes, bet citādi ļoti labs sākumam. Gribēju jau teikt, ka "dirsīga un polemiska, kas mani besī", bet salīdzinājumā ar Bereli Frejs ir īsts dušeņka.
"Saprotams, visu šo grāmatu pamatā ir jautājums: vai iespējams iemācīt rakstīt?"
Nē, nav. Lielākā daļa autoru taču saprot, ka tas ir bulšitains jautājums, ko uzdod nevis cilvēki, kas grib iemācīties rakstīt, bet cilvēki, kas grib citus padirsināt. Lielākā daļa grāmatu šo jautājumu vispār īpaši neapskata, vairāk pievēršoties praktiskiem jautājumiem (vai, ja pievēršas psiholoģiskiem, kā, piemēram, lieliskajā Writing from the inside out, tad tas notiek, domājot par rakstnieka reālajām problēmam, nevis "rakstnieka-kas-raksta-par-rakstīšanu-personisko-motivāciju"). Lielākā daļa šo grāmatu autoru arī pavada lielāko daļu laika, nevis apcerot savu unikālo psīhi, bet gan sniedzot reālus padomus reālam topošajam autoram.
"Vai iespējams no literāra teksta izdestilēt atsevišķus elementus, sakārtot tos savstarpēji nepretrunīgā sistēmā, viscaur aprakstīt un saklasificēt šo sistēmu, pēc tam šo „tabuliņu” izsniegt rakstītgribētājam, kurš, pēc tās vadoties, bez liekiem kreņķiem uzceps savu meistardarbu?"
Neviens no tiem labo grāmatu autoriem, kurus es esmu lasījusi, nenodarbojas ar tabuliņām. Praktiski visi nodarbojas ar to, ka piedāvā iespējami plašu "rīku" arsenālu, kurus var izmantot pēc vajadzības, un, ja arī ir kādas tabuliņas, tad tās ir vairāk čeklistes iz sērijas "vai es atcerējos pievērst uzmanību šim aspektam", un vienmēr ir uzsvērts, ka katra cilvēka process ir atšķirīgs un ka ir totāli iespējams darīt citādi.
"Autors it kā sadalās divās personās – autorā un „autora autorā”, kurš viņu nemitīgi vēro, vērtē, kontrolē un mēģina „ierakstīt” visādu veidu kontekstos. Izklausās drusku šizofrēniski, bet tieši attiecībās starp šīm divām personām dzimst tas, ko mēs dēvējam par literatūru. Ja dubultošanās kaut kādu iemeslu dēļ nenotiek, rodas vien bezjēgas vārdu biezputra vai bezgalīgs monologs."
..kamēr pašam Berelim galīgi nav problēmu pasludināt, ka viņš nu zina vienu vienīgu ļoti specifisku veidu, kā rodas literatūra, un, ja šitais specifiskais veids netiek piekopts, tad tā nav literatūra. Pat ja es pareizi saprotu, ko viņš grib teikt, un pieņemu, ka varbūt tā ir daudziem autoriem, tas nenozīmē, ka tā ir visiem vai ka tieši šis punkts būtu izšķirošais (es kā reiz esmu lasījusi ļoti daudz bezjēgas vārdu biezputras, kas radusies, autoram kaismīgi diskutējot ar autoru autorā un pilnīgi ignorējot tādas trivialitātes kā "stāsts" vai "varoņi").
(Un vēl šādas tādas tēzes, kurām es labprāt uzbrauktu, bet patlaban cenšos tās interpretēt kaut kādā labticīgā gaismā, attiecīgi negribu argumentēt ne pret - jo varbūt es pārprotu - ne par - jo tā, kā tas ir uzrakstīts, totāli nepiekrītu.)
|
Reply
|
|
|