Kad es biju maziņa, man patika suņi. Viņi ar mani dauzījās un gāza gar zemi. Skrējām, spiedzām, rējām un es ņurciju viņu spalvu un devu bučas un slapjiem purniem. Viņi laizija man seju slapju un mēs smējāmies. Tad vienu dienu es pastiepu roķeli, lai noglaudītu vienu duksi. Duksis bija ļauns un es sāpēc kliedzu tā, ka man likās pašai ausis no trokšņa pārplīsīs. Man bija 4 gadi un es to atceros, kā vakar notikušu šoku. Es ar suņiem vairs nedauzos un bučas man dot ir bail.

Kad es biju liela. Es iepazinos ar puisi. Mēs dauzījāmies un smējāmies un es devu bučas uz viņa mutes. Un viņš deva bučas man uz lūpām, pieres un pleciem. Un mēs runājām klusi un dzērām katru mirkli lieliem kausiem. Tad kādu dienu es pastiepu roku, lai atglaustu matu šķipsnu no viņa pieres un viņš....