Pirmoreiz dzīvē es ārkārtīgi lepojos ar postu, kuru ir iesniedzis mans dārgais Fontlerojs, es varu sajusties lepna par savu postotprasmi, lai gan tā nav ne tuvu spīdoša - tā ir pietiekami laba, ja runājam par mani, man vairāk arī neko nevajag, kā vien pienācīgi noturēties virs lomu spēļu trauksmaino viļņu pārņemtā ūdens ar pārliecinošu noturību.

Varbūt man izdosies.

Or maybe not.

"Here without you" drīz būs pabeigts, es lepojos ar sevi. Šķiet, šodien es lepojos ar sevi it visā. Tikai ne ilgajā šņākuļošanā, iegrimusi neskaitāmajos spilvenos.

Rīt būs vēl kāda maza daļiņa.
Bet šodien jums būs jāsamierinās ar mazu daļiņu manis; jūs taču mīlat mani, vai ne?
Novazātais Klačiņas teiciens. Bet tas ir pārāk kārdinošs, lai atturētos no tā lietošanas.

Jūtos kā narkomāne.
Varbūt arī nevajadzēja tik daudz dzert piparmētru tēju, kas tik patīkami piepildīja plaušas, varbūt nevajadzēja reģistrēties kārtējajā lomu spēlē, varbūt nevajadzēja soļot uz bibliotēku, varbūt nevajadzēja...
Bet dzīvojam taču tikai vienreiz.