Manas zili - zaļi - pelēkās acis tika pavērtas nelielā, sīkā spraudziņā precīzi 12:28.
... Pēc nakts uzdzīves ar grāmatām un fantāziju.

Patiesību sakot, nakts mani izglāba. Debesīs tika iedegušās zvaigznes, kamēr es apliku ap saviem gurniem okeāna zilo, mīksto segu, saritinājos kamoliņā, lai papriecētu acis ar kādu labu stāstu. Es mazliet trīcēju, mazliet raudāju, mazliet skumu, taču tīksminājos vien par to, ka man bija iespēja paglābties Mātes Nakts vēsajās, ledainajās, tomēr tik veldzējošajās rokās, ieslīgt tai starp pirkstiem, ik pa brīdim iemalkojot kādu nelielu malku no lielās māla krūzes, kurā stāvēja karsta, verdoša kumelīšu tēja, kas piepildīja manas nāsis ar tik patīkamu aromātu.

Manas domas arvien bija cieši sasietas ar topošo "Here without you", kas arvien tika prasījies pēc traģiskām beigām; smadzeņu šūnišas rūca kā automobilis, iedarbinot motoru, tās vijās te uz vienu, te otru pusi, līdz aizvijās... līdz rītausmai. Kaut kur, aiz biezajiem kokiem, aiz lielo, pelēko, mazliet noplukušo māju jumtiem varēja saskatīt viegli rožsārtu gaismu.
Manas saltās, nosalušās pēdas tika izbāztas ārpusē no segapakšas, pārējā sega tika uzrauta līdz zodam; aukstās, ledainās pēdas iegrima hiperaktīvā runča kažokā, ļaujot tam ik pa brīdim tās nolaizīt, ļaujot tām iegrimt viņa mīkstajā spalvā.

"Here without you" fragmentus es ielikšu. Noteikti.