Maybe*

hush, it's ok, dry your eye. man riebjas, ka es rakstu kko šādu, bet man tiešām atkal uznācis besis. tas tikai tagad, es ceru, bet vienkārši man riebjas, ka notiek tā, ka notiek un mani tas sāpina. besī.. 18 un 20 ir tikai reizi mūžā. FAK!

vairs nepriecāšos. kāda jēga, ja drīz vien pēc maniem priekiem ir stulbas bēdas? man apnīk, ka manus priekus vienmēr nomaina bēdas.. 100% gadījumu! man apnīk, ka maniem draugiem sāp, ka viņiem neiet viegli un es nevaru palīdzēt! bet rokas es nenolaidīšu.

bēdīgi man beidzās nato samita brīvdienas. MANAS brīvdienas nu ir kļuvušas garākas.. phh ;( ;(

skatījos šigada nometnes dienas kārtību. bļāviens, gandrīz saraudājos. gribās tur. vot tagad dusmojos uz Edmundu tiešām. un ko tas cilvēks man var neatbildēt uz sms? bet ko es jaunu uzzināšu. to ko zinu, tikai no viņa paša. jā. man jāiegādājas boksa maisu, lai varu izsist dusmas.

domāju, ka mans 7 ir labi, bet izrādās, ka nav gan tik labi. duma esmu, ar visiem saviem kursiem. vispār raudāt gribas. ļoti. man vajag aizliegt šito dziesmu klausīties, jo viņa sadzen garastāvokli čupiņā un padara sliktu. man tik liels pofigs par klasi šobrīd, man gribas uz studiju. ES GRIBU, LAI VISS IR KĀ AGRĀK!!! BĻĀVIENS, KĀPĒC?? es zināju, ka tāds mirklis pienāks, bet tad es dzīvoju ar domu -domāšu par tagadni, kas būs-būs- un lūk kā ir - šits pilnīgs. es labošos, kļūšu labāka, jaukāka, neaprunāšu, varbūt tad ar mani labākas lietas notiks.

Maija teica, ka sirds aritmija ar laiku pazūd, vai vismaz nejū vairāk viņu, bet man vienalga bail, jo man riebj tā sajūta. vispār man bieži sāp sirds. no visām pusēm. NU LŪDZU, DODIET MAN ATPAKAĻ TOS VISUS!!!

viss.

vakar apraudājos no domas, ka šis ir pēdējais laiciņš, ko mēs pavadām kopā. tūlīt izšķirsimies, aiziesim katra uz savu skolu un viss. un man vienalga, cik daudz Jūs teiksiet -bet draudzenes Jūs tā pat paliksiet, nekur taču nepazudīsiet, tāpat vēl satiksieties-. tas neko nenozīmē, jo nekad vairs nebūs TĀ!!! un tā bija ideāli. tagad katru reizi skolā smejoties kopā ar viņām man pilnīgi raudāt gribas iedomājoties, cik jauki mums bija. katru reizi, kad es smejos, es pie viena arī noskumstu. tā nekad nebūs vairs. nekad!! un tas ir šausmīgi! ai..

kā man riebjas cilvēki, kas savu statusu un pozīiju izmanto, lai padarītu citus sliktākus, zemākus viņu priekšā! man tiešam jau zb tas viss!! mafija k.kāda! man neinteresē, kas viņš skaitās, dumjš tā vai tā paliek. āā, es esmu tīīīk dusmīga!!

ārā apmācies jau un ir tikai rīts.. tas arī nomāc.

ja es tikko nebūtu palasījusi interviju ar kruto devīzi, tad es būtu pagalam nepriecīga šajā vakarā. vismaz pasmieties varēja :DDDD bet jau atkal - tik maz vajag, lai neforši paliek. bet ko man darīt? es jau varu tikai un vienīgi cerēt. nekas cits NAV manos spēkos..

tas vairs nav smieklīgi. pat jocīgi ne. pēc mēneša 9gadus ilga draudzība būs lemta pazušanai. man bail, bail, bail. es viņas mīlu un negribu citas. bet tā jābūt. man jau tagad nežēlīgi sāp. bāc, es tā nevaru un negribu. nu tač palīgā.. to es saku sev, jo mani neviens nevar glābt. gribas tik ļoti raudāt. galvenais, ka neviena no viņām vairs nebūs ar mani.. kas stundā smiesies man aizmuguras un priekšā? kas padarīs manu pretīgo skolas dienu jauku?? kā man drīkst viņas atņemt? bļāviens.. pārāk stipri. es neesmu gatava. bet kam tagad viegli..?

ja ir iespējams justies vēl draņķīgāk, kā es šobrīd, tad es to cilvēku neapskaužu it nemaz.. kā var tik strauji sabojāties garastāvoklis? un galvenais, ka nemanīju pa kuru laiku.. bija tač tik jauki. un tad pēķšņi - opā - sūdīgi! liela vaina ir vīrietim no Ūnijas ielas - nebūtu viņa, nebūtu ielauzusi nagu (nav runa pr manikīru, bet par drausmīgi sāpošu pirkstu, kura nags ir PAMATĪGI ielauzts), mamma nebūtu dusmīga par to, ka es teicu, ka nevajag tak braukt pakaļ pēc dejošanas (kā vienmēr vecākiem ir taisnība??). bļāviens (atvainojos), es jūtos tik šausmīgi slikti, ka būtu gatava raudāt visu nakti bez apstājas, taču izskats rīt par to liktu manīt. un kādā sakarā es esmu starp tiem 22, kas dejo formāciju? es tā paskatījos - es dejoju tik tizli, nu tik tizli cik vien iespējams.. zem mana pirmītējā optimisma lūk, kas slēpās. kas notiek.. kāpēc ar mani tā notiek.. es laikam esmu pārāk slikts cilvēks. atvainojos visiem. ļoti un dziļi. es vairs nerakstīšu, kaut sirds ir tik pilna.. miglojas pogas uz klaviatūras, no asarām. vēlreiz atvainojiet, ka es esmu.

nedēļu to vien dar kā guļu gultā. k.kāda angīna, vai k.kas tmldz. jūtos šausmīgi norobežota no visa un visiem. man tik ļoti pietrūkst to cilvēku, kas man vienmēr bijuši apkārt.. skumji, skumji. viss tiek izdzīvots bez manis. daudz domāju, bet visu nevaru te uzrakstīt, tāpēc paturēšu sirdī to visu.. laiks taču iet un dziedē visas brūces.

man ir tāda sajūta, itkā es neeksistētu. es esmu izdzisusi. man nekam vairs nav spēka. pilnīgi nekam.