Maybe*

EnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrikeEnrike.
jā, man patika koncerts.
Bet būtībā es gribēju pateikt tikai to, ka ir 1:00 un man ir 28./29.aprīļa nervu sabrukums, for real.

I hate the world today - jāa, atceros, kad šitas skanēja. Un tagad atkal. Tikai šoreiz vairs nav tā.
Redz, notika tas, par ko es tik ļoti lūdzos, lai tas nekad nenotiktu, bet laikam jau neizbēgami. Es laikam nekad nevarēšu pierast, ka man ir tās negatīvās puses, jo es sevi vienmēr atceros, kā mazo maijiņu. žēl tikai, ka sen jau tie laiki prom.
my life in boxes.
un man skan enrike. man ir viņa diskogrāfija. how good is that?
Godīgi sakot, tāds tukšums galvā.

Meitene iet caur parku. Tur ir tik daudz cilvēku, tik daudz glītu vīriešu, tik daudz, ko redzēt, bet vienīgais, ko viņa pamana ir zvirbulis zem miskastes uz rižs suns. Un tad viņa noiet nežēlīgi daudz lieku kilometru, kamēr nokļūst mājās, izpīpē tik daudz cigarešu, ka pati nesaprot, kāpēc un nedibina acu kontaltu ne ar vienu. Pāri vienam tiltam, pāri otram tiltam. Vēl viņai patīk domāt angliski. Un vispār domāšana kā process viņai ļoti patīk. Arī vieni no vissvarīgākajiem cilvēkiem pasaulē ir satikti, sirdsmiers ir panākts. Tad viņa izdzer savu narvesen kafiju, ēd orbit ledenes, ar garšīgo vidiņu un atkal uzpīpē. Tad viņa atnāk mājās, paēd un dzer savu piparmētru tēju. Un tad ir kaut kas jēdzīgs jāpadara mājas dzīvē. Pagaidām tik tālu gan nav tikusi. Logi istabā ir tik tīri, it kā nemaz nebūtu. Un tagad viņa plāno savu vizīti pie astrologa. Es te tā sēžu un skatos uz viņu - vai viņa ir apbrīnojama meitene, vai pavisam parasta? Vai viņu atceras un par viņu domā? Vai viņa maina notikumus un virza kaut ko uz priekšu? Vai es viņu mīlu un cienu par to, ka viņa ir tāda, kāda ir, ar visu neciešamo princeses raksturu, kurš vienmēr grib panākt, ko vēlas, pat tad, ja citi cieš? Vai viņu maz ir iespējams mīlēt? Vai es gribētu būt kā viņa, viņai līdzināties? Vai ir iemesls izjust skaudību?

Hi, bitch!

jā, es runāju ar un par sevi.

 Par domu graudiem (un pērlēm)

Labām naktīm

daudz alkohola

 labas kompānijas

 reibšanu no rīta

 hokeja

piena

jūras

tgi

falling slowly

juno

masāžu uc. lutināšanām

huiņām galvā un citur

krāsotiem matiem

pīķa dūzi (made in austria)

spacedog 45grādu leņķa trepēm

veto

doma laukuma bedres

svešiem telefona nr.

ekonomiskās krīzes šallītes

UN MANIS, ATKAL TIKAI MANIS

par to visu es tā gribētu tagad iedzert to dzērveņu lb, kad man istabā. Let the party started right now! Wuhū!

 

 

Ir 12:20, es esmu ietinusies segā un jau 2 stundas vienkārši nekāda staigāju pa māju. Te nu arī pirmo reizi šogad manī viesojas vecie, labie (nē) saaukstēšanās simptomi. Diena ir pretīga un es tiešī tā arī jūtos. Daudz cosmo, daudz girls talk daudz atklātības. Ai laik ma' girls haha. tiešām.
Bļe, galva tik smaga tagad, pat jūtu, ka smirnoffs nav pie vainas.
Maijiņ, lūdzu neslimo.
Labi, laikam jāiet uz dušu, citādāk es izskatos, S.Romanes vārdiem runājot, pēc konkrētas šļaukas. jēebal.
un, ak jā. cheer up pat nakts vidū. yesyesyes.

Tā ir, ja daudz domā un 5dienā nav ko mājās darīt. When the glory fades, tikko teica Frenks.

( Thoughts about mother-earth. )

Citreiz šķiet, ka dzīve mani nogurdina, bet izrādās, ka es pati esmu tā, kurai jācīnās. es to zināju, man tikai bija bail atzīt.
bet labi, ka tādos brīžos vismaz kādam nav pohuj. un jo vairāk es par visu runāšu, jo vieglāk man pašai būs.
cheeeeeer

up

es nezinu, vai ceturto reizi viss notiks, bet es pieļauju. es gribu. es negribu. es neko nesaprotu.
man neko nevajag, tiešām. vienreiz ir tā, ka pietiek. ka vienkārši gribas visus sūtīt nahuj. aiziet.

laikam šovakar būs online journal.
es gribētu uzvilkt savus čībzābakus, pūkaino, adīto, melno cepurīti, paķert zobos kādu smēķi un iet pabrist ārā pa savu rajonu. tik patīkami snieg.
fakin ļoti tiešām sāp sirds.

Jā, varat saukt mani par nožēlojamu, bet es šovakar nezin cik stundas gaidīju savu vīrieti. nu es saprotu, ka aizkavēties darbā var, kad kaut kādas huiņas gadās, bet vismaz piezvanīt. es zinu, ka viņš nav vainīgs, bet viņš ir vienīgā persona, kuras dēļ manī ir tāds rūgtums par katru nepiepildīto vārdu. es jūtos piečakarēta par lietām, par kurām nebūtu jājūtas. es, es.. es esmu tik muļķīgi iemīlējusies. un jau sen.

+ nav sakara bez gadījuma.

ir 19.janvāris. kā tik daudz kas var mainīties tik īsā laikā, es pat nezinu. Jau 300 reizes ir noticis viss te uz labo, te uz slikto pusi. Jau atkal es esmu tā maita ar diviem puišiem, bet tikai vienu, ko tiešām dievināt. jau atkal, jau atkal. tā es varētu te uzskaitīt visu vakaru, bet nav jau vairs spēka. nav vispār vairs nekā. ne labi, ne slikti. pēdējā laikā man daudzi jautā, kā man iet. neko sakarīgu nevaru tad atbildēt. kā īsti tad man iet?

Man varbūt būtu jājūtas kā ļaunākajai personai pasaulē, bet es jūtos viegli. Tik viegli un vienkārši nav licies sen. Man negribas, lai kādam sāp, bet nekad jau nebūs visiem labi. Ar to ir jārēķinās.. tagad es esmu tā, kas kādu upurē, nevis upurējas pati. Damn.

pat sex and the city sērijā Miranda aiziet no vīrieša, kas viņu mīl pie savas lielās mūža mīlestības. paldies, seriāla veidotāji, vai tv6 raidlaiks, es novērtēju, ka to man bāž acīs. (vai arī nē)