Maybe*

ja ir iespējams justies vēl draņķīgāk, kā es šobrīd, tad es to cilvēku neapskaužu it nemaz.. kā var tik strauji sabojāties garastāvoklis? un galvenais, ka nemanīju pa kuru laiku.. bija tač tik jauki. un tad pēķšņi - opā - sūdīgi! liela vaina ir vīrietim no Ūnijas ielas - nebūtu viņa, nebūtu ielauzusi nagu (nav runa pr manikīru, bet par drausmīgi sāpošu pirkstu, kura nags ir PAMATĪGI ielauzts), mamma nebūtu dusmīga par to, ka es teicu, ka nevajag tak braukt pakaļ pēc dejošanas (kā vienmēr vecākiem ir taisnība??). bļāviens (atvainojos), es jūtos tik šausmīgi slikti, ka būtu gatava raudāt visu nakti bez apstājas, taču izskats rīt par to liktu manīt. un kādā sakarā es esmu starp tiem 22, kas dejo formāciju? es tā paskatījos - es dejoju tik tizli, nu tik tizli cik vien iespējams.. zem mana pirmītējā optimisma lūk, kas slēpās. kas notiek.. kāpēc ar mani tā notiek.. es laikam esmu pārāk slikts cilvēks. atvainojos visiem. ļoti un dziļi. es vairs nerakstīšu, kaut sirds ir tik pilna.. miglojas pogas uz klaviatūras, no asarām. vēlreiz atvainojiet, ka es esmu.