Maybe*

Ziniet, man ir tāaaa apnicis rakstīt kaut kādus tur negatīvos postus šeit, bet tā nu ir sanācis, ka lieliskais pavasara mēnesis maijs, kuram pēc visiem kritērijiem vajadzētu būt MANAM mēnesim, ar lielo M, ir tik jobans, ka es varētu tagad te tūliņ izkāpt pa savu trešā stāva logu. Tikai tad vienīgi mani ieliktu psihenē par pašnāvības mēģinājumu, jo šeit nomirt ir vienkārši nereāli. un nē, es negribu mirt.

 

If you want me, i'm your country. If you win me - i'm forever.

Tā cardigans, bet nu ko darīt. Laikam jau vakar bija 'visizcilākā' 5diena, ko vien es varēju piedzīvot. Es varētu atmest ar roku vecrīgai, es varētu atmest ar roku visam. Nafig man kaut ko vajag. Man ir tāda sajūta, ka man  ir tikai mamma, tētis, māsa, Lienīte un Rūdis. Jo viņi ir vienmēr man blakām un tur mani uz kājām. Es nemaz nezināju, ka es izskatos tik nožēlojami un izmisusi. Bet izrādās, ka viss ir kā uz delnas. Huj. Drausmīgi sāp. Kā jau visi teici. (tagad varat sist plaukstiņa un gavilēt 'mums bija taisnība, ko es teicu' utt. ) Dirst ejiet, man tas nav vajadzīgs. Tā ir mana dzīve, mana sirds, manas sāpes, manas asaras. Man neko nevajag, es tāpat visam vienmēr tieku cauri. Es varbūt neesmu tik stipra, kā man šķiet, bet es esmu gana stipra, lai atkal to izciestu. Tikai šoreiz sāpēs 10 000 reižu vairāk.

sposibo za vnimanie. 9.maijs šodien.