Maybe*

Naktīs uznāk visādas pagātnes rēgu domas. Šonakt es, piemēram, atcerējos to mūsu jauko gājienu uz to vietu tur vecrīgā. Tas bija kaut kā tik sirsnīgi un tā vienkārši, ka man tagad gribās uzsprāgt no tā visa, kas sakrājies. Un par to, ka tas beidzies. Un par to, ka es fakin ilgojos un domāju par to katru mīļu dienu. Bet esmu viena no tā. Un tas sāpina, nolādēts.

Ko?! Man gandrīz sākās sirds aritmija un es gandrīz atslēdzos. tagad durās sirdī, nopietni. kas tā par fakinu sajūtu? kas šī par fakinu nakti?!

Pēdējais posts šonakt. Ko, pie visiem sazin kā, lai es tagad domāju, daru un jūtu?

Var jau būt visādi. bet ja tā padomā.. es negribu vairs neko domāt, es gribu, lai mēs esam draugi. Vienkārši draugi, jo nekas nebūs cits, es zinu. Un labāk arī nevajag.

 

( es tā iedomājos )