Maybe*

Jā, es zinu, ka nedrīkstēju neko tādu rakstīt, bet es nevaru, man kaut kur ir jāizliek tas, kas iekšā. Un to pat nevar izstāstīt nevienam, jo nav tādu vārdu.

Es te tā sēžu, skatos uz izprintētām bildītēm sev priekšā un kaut kā pēkšņi palika tik šausmīgi bēdīgi. It kā es būtu izgājusi pa pasauli, izdarījusi savus ļaunos darbus un tagad sēžu viena pati savā tukšajā istabā, jo man neviena cita nav. Es zinu, ka tā nav patiesība, bet sajūtas ir tādas.

Es patiesībā esmu tik daudz ļauna nodarījusi daudziem labiem cilvēkiem, nejuzdama nekādus sirdsapziņas pārmetumus, līdz pienāca kārta cilvēkam, kuru es nekad mūžā negribētu sāpināt. Es laikam būtu gatava atdot visu, lai viņa vietā būtu kāds cits, kas ir pelnījis kaut ko sliktu. Jo tādi cilvēki noteikti ir. Es nezinu, es vienkārši nezinu, ko lai dara. Un es turpināšu pārdzīvot, tas nebūs viegli un ātri.

Es esmu skaudīga, ļauna un spītīga. Es tik ļoti sev nepatīku, it īpaši pēdējā laikā.

Lūdzu piedod.

feeling:	čābīgi
my music:	frenks - wisdom teeth/glen hansard - falling slowly