Ir grūti dzīvot saskaņā ar sevi, priecāties par ikdienas sīkumiem, par satikšanos, par kopā pavadītu laiku, ja tas ir tas, ko grib citi, nevis tu. es nezināju, ka pienāks kādreiz tāds brīdis, bet es atzīstu, ka tagad uzvedos kā nenormālākā maita un pats trakākais ir tas, ka MAN NAV NE PAT MAZLIET no sirdsapziņas pārmetumiem. Man pat ir mazliet žēl, ka nav palicis vairs nekā no tās manis, kas bija pirms tam, jo es biju, kā lai saka, jauka un iejūtīga. nu kāpēc man ir jādzīvo sava dzīve par prieku citiem, nevis sev, kāpēc man ir jāliek smaidīt citiem, ja es pati to nevaru, kāpēc man ir jānobeidz savs egoisms, ja tas man bija jau tik mīļš? Es gribu rokerolu, uzdzīvi, dejot visur, kur pagadās un ar ko pagadās, es negribu nevienam atskaitīties ne par ko, es gribu, lai man ir laiks tikai sev, tad atkal manai ģimenei un draudzenēm, kuras es neesmu drausmīgi sen redzējusi un man tas sāp, jo es viņas tā mīlu un tagad nav gandrīz neviena, kas mani atbalstīs, jo visiem ir tik labi, kā ir tagad, bet MAN NAV LABI! NAV!
feeling: |
 bēdīgi |
my music: |
damien rice - delicate |