Maybe*

Kaut kad ir tā, ka liekas, ka eksplodēšu un pavisam niecīgas lietas izraisa vājprāta dusmas un asaras pa gaisu. Es neteiktu, ka tagad tā ir, jo ir kkas, kas man vēl neliek slīkt asarās. Vēl vienu mazu sīkumu šovakar, lūdzu, un es būšu pagalam. Nopietni. Kaut kāds mudžeklis smadzenēs. Viss tas pats ir arī dzīvē, ikdienā. Sūda brīvdienas. Sūda būšana. Kur ir tas, kas man vajadzīgs? Kur tas ir, kad man vajag? Kāpēc ar mani ir tā? Un kurš man var uz šito visu atbildēt? Fak. Fak jū. ALL! Man šķiet, ka es varētu te nomirt un būtu tikai daži, kas noreaģētu. Un kā vispār tas būtu? Es gribētu redzēt visu sejas. Šodien vnk pārāk daudz skumju lietu esmu redzējusi, tāpēc tā. Un pārāk daudz kas nepiepildās. Es varbūt vnk neesmu pelnījusi. Es neesmu pelnījusi neko. Un pats trakākais ir tas, ka man ir tikai šī web lapa, kurai pateikt to, cik šausmīgi man iekšā viss deg un vārās, jo man nav kam stāstīt to, kas man sāp. Jo vairs nav. Jo es mainos un to citi nevar pieņemt. "Nav taču jāņem vērā, kas citiem patīk" mamma vakar teica. Jā, tā ir, bet man tas tā sāp, ka visi mani exciting notikumi jānorij pie sevis. Ā, nē. Ir tikai viens cilvēks, kas klausās tajā ar smaidu un interesi. Un tas mani biedē, jo es neesmu pieradusi, ka kāds smaida, dzirdot mani par to runājot. Bet, ak Dievs, cik ļoti es labi jūtos ar viņu. Un, ak Dievs, cik ļoti tas visiem pohuj, jo jūsu stulbie aizspriedumi man neļauj priecāties. Un ja es teikšu, ka man pohuj, tas es būšu the evil one. Tā jau esmu. Dirsā. Jau otro dienu ir vnk dirsā. Bet vienīgais, kas mani var iepriecināt, to līdz galam nedara, jo nezin. Lai gan es gaidīšu. Gaidīšu cik ilgi vajag, kaut vai nobeigšos gaidot. Un man vienalga, ka kāds saka, ka nav vērts. Man pohuj, jo tā ir mana dzīve, mana sirds, manas smadzenes, lūpas vārdi un domas. Un man ir pohuj, ka Jūs domājat citādāk. Šoreiz man tiešām ir pie dirsas. Viss!

feeling:	"perfekti"
my music:	the indelicates - new art for the people