| 7:36a |
Dažkārt no rītiem gadās tās dīvainās sajūtas, kas ja atklājas, ka ir patiesas, var izraisīt dažādas muļķigas domas. Šis rīts gan nav vienīgais, un tālu no interesantākā gadījuma, tomēr rada kādas domas, ka varbūt domu procesi tomēr ir vairāk nekā tikai iekšēji. Nedomāju, ka šāda apziņa gan būtu ļoti iepriecinoša. Lai arī man patiktu iespēja izspiegot citus, esmu liekule, kas negribētu, lai kāds varētu šādi tikt klāt man. Līdz ar to, ja arī prāts būtu atvērtāks nekā domājam, es ceru, ka neko būtisku manā dzīves laikā neatklās, vai vismaz plašākai sabiedrībai par to nedos zināt un neļaus pielietot. Ir jauki justies relatīvā drošībā vismaz vienā vietā. |
| 8:07p |
Jūtos apzagta, dimantus atņēma, atstāja naftu..... jo redz viņai bija mazāk ko darīt. Man pašai nākamā nedēļa ir pārāk brīva, es nevaru visas stundas likt uz vienu zirgu, bļin. Bet vismaz pateica, ka darbs un mans ieguldījums bijis labs un, ka labprāt izmantos pie nākamās uzziņas, bet es gribēju pabeigt dimantus, tas bija tiešām ļoti interesanti un tagad esmu palikusi pie kaut kā mācību grāmatas veidošanai ekvivalentveidīga, un lai arī laikietilpīga un pietiekami komplicēta darba, ne tik interesanta. Nu nedrīkst meitenei atņemt dimantus, kad tie ir iedoti. Nedrīkst!
Un es tiešām esmu nelabojami slikta attiecībā uz nosaukumu , transporta līdzekļu pieturu un numuru atcerēšanos. Biju jaunajā VID ēkā šorīt. Rīts sākās ar to ka vispirms aizgāju 11. tramvaja pieturu meklēt aiz autoostas kopā ar 7. Pēc pareizās pieturas atrašanas un iekāpšanas sapratu, ka ar to taču esmu braukusi simtiem reižu gan rītos, gan vakaros un tikai izkāpjot nozīmētajā pieturā sapratu, ka tieši tajā arī kāpu tās neskaitāmās reizes iekšā un ārā. Bet VID mājaslapa diemžēl pie sadaļas kā nokļūt nesaka, brauc kā pie bijušā. Un tā nu atčuknījos tikai vēlāk, ka visu laiku domāju kā nokļūt jau zināmā vietā. Protams, ka apdomājos cik interesanti būtu uzskriet viņam virsū un, protams, nākot atpakaļ redzēju arī, tikai bija par tālu un aizbrauca garām. Bļin, tik ļoti kārojās izsaukties kaut ko "tu šodien tā pavēlāk?" vai "beidz takš tos aizskarus bīdīt ciet, neko nevar redzēt" garā. Uznāca dīvaina patika, par doma, ka mani varētu noturēt par nepieskaitāmo. Bet laikam jau labi, ka nesanāca, nav ko nevainīgus cilvēkus biedēt. Bet žēl, būtu kas uzjautrinošs pēdējo pāris dienu drusku drūmā noskaņojuma vietā.
Un zaudēju savu otru papilddarbiņu :( vai pareizāk zaudēšu, kad aizsūtīšu atteikšanās e-pastu šovakar. Mainās uzņēmuma īpašnieki un jaunie nosacījumi man galīgi neder. Atkal bļin, biju sapriecājusies, ka atsākas koncertu sezona, un bija jauka iespēja piestrādāt, tikai kad varu, paskatīties par brīvu kādu koncertu un pie reizes vēl piepelnīties ar visu to, ka grafiks ir - kad varu, tad nāku. Bet, ja man būtu jānāk obligāti darbanedēļas vidū uz koncertu, kas beidzas pāri 11 un vairs netieku uz pēdējo transportu....izvēle laikam skaidra.
Toč, sajūta ka mani apzaguši un tai papildus negatīvuma pieskaņu piedod tādas mazas papildlietas kā tas, ka vienas dienas laikā divas reizes dažādas garām braucošas mašīnas uzšļāca virsū ūdeni, tā ka kāja palika slapja līdz celim, mana neprašana izdarīt to ko vēlos vismaz ne plānotajā līmenī un kopā ar to nākošo neredzamības sajūtu, un neliels aizkaitinājums par Piesi, bet ar viņu tikšu galā piektdien. Bet esmu mājās un nekas neuzlabo tik ļoti garīgo kā silta tēja, laba mūzika un neliela izlāde. Nu vismaz par dimantiem uzslavēja un solīja vēl vienu uzziņu....ok gribējās šo pabeigt, bet mēģinu nemest lūpu par nocelto kūkas gabalu, un ja vēl tiktu galā ar Puķi un saprastu ko darīt ar nākamo nedēļu būtu tiešām labi. |