| 11:30p |
Kārtējais emociju karuselis, skumjas, nicinājum, naids tad atkal skumjas un beigās tukšums par manu muļķību un nespēju uzvesties, to, ka nakts jāpavada nomodā mēģinot pabeigt darbus, kurus es nezinu kā, par manu bezjēdzību un vēlmi attaisnot vārdus, ka esmu kā sūklis, kas tik pārsteidzoši ātri mācās un visu uztver. Man šonakt ir jāizdara viss, lai izlabotu to ko šodien gandrīz sabojāju ar karjerai nozīmīgu cilvēku. Izturēt rītdienu un būt labākajai, kaut nu man sanāktu pabeigt visu tā kā iztēlojos prātā. Gtibu atzinību un gribu vēlreiz pārsteigtā balsī izteiktos komplimentus cik labi man viss sanāk. Tik žēl, ka esmu slinka kā zābaks un mana koncentrācija tik ļoti zūd, kad nezinu ko darīt, un prātā stāv tikai laiks un kā gan es uzskaitīšu vajadzīgās stundas un ko darīšu nākamnedēļ? Tik, tik, tik, diena pavadīta vienā skriešanā un esmu pārāk, pārāk, pārāk lēna. Es vēlētos kaut man nevajadzētu gulēt nekad. Tad es varbūt spētu izdarīt vairāk un tuvoties tam ko es vēlos. Un es neprotu runāt un nekad nespēju atrast iespēju pateikt un izteikt vārdos to, kas iekšā ir sakrājies. Pat kad it kā rodas iespēja, es vienkārši neprotu sevi iestarpināt, un viss burbuļo iekšā. Es neprotu būt liriska, es gribētu spēt vārdos izyeikt to ko izjūtu, to ko domāju, bet, ja arī mēginu ārā iznāk tikai nebūtisks, prasts gārdziens. Nekas īpašs, neesmu dzejniece un domas izteikt man grūti, lai arī tik ļoti gribas, ka sāk fiziski graust. |