| 10:54p |
emociju karuseļi
Rudens var būt arī skaists, rīta drūmajai miglai (un man tās ir daudz) arī ir savs valdzinājums, pat, ja priekšroku tik un tā dodu vasarai. Rudens, ziema, pavasaris....nevaru noliegt savdabīga skaistuma esamību arī jūsos, tikai nepatīk mūžīgais sals, kas tad šķiet mani pārņemam. Apkuri, divreiz vairāk patērētas elektrības, un siltā ūdens, man liekas vēl varētu paciest, bet pēc šī rīta sapratu, ka atkal sāksies džempera, garo silto treniņbikšu un zeķu pidžamas sezona, un šķiet, ka jāsāk valkāt cimdi laikam arī guļot. Savādāk pamostoties sajūta, ka viss mans ķermenis pieder līķim un pirksti atkal sastinguši. Savā ziņā jau miegs ir sava veida mini nāve, ja starp aizmigšanu un pamošanos šķiet nav nekā vairāk kā sals un tumsa. Nedomāju, ka pie vainas ir tikai dzīvoklis. It kā jau pamostoties vienmēr ķermenis ir vēsāks, tikai vasarā nav brīžiem tā sajūta, ka asins vietā tevī rit ledus. Lai gan no otras puses, nez kādēļ neatceros salstam kamēr biju Zviedrijā.... varbūt selektīva atmiņa un pieradums. Taču ir dīvaina sajūta reizē izjust sajūsmu un nepatiku pret vienu un to pašu, bet tā šķiet ir ar visu.
Rudens iezīmē citu dzīves periodu, vasara ir izklaide, iemīlēšanās un pastaigas, rudens, ir izšūšana, grāmatas, filmas, un mācīšanās. Vesels bars rudenim paredzētu kursu caur Coursera, tikko sākās Algorithmic Thinking, The Fiction of Relationship un Data Analysis and Statistical Inference, bet vairāk gaidu kriptogrāfiju, tā ir lieta par kuru man priekšstats ir būtībā neesošs un šķiet būtu interesanti paskatīties vairāk. Un nē, es nedomāju, ka es visus iziešu 100% jo šobrīd ir arī tik daudz ko lasīt darba vajadzībām un sāksies ar rītdienu darbā organizētie kursi, tikai 8 dienas gan kopā saskaitot pa septembri un oktobri, bet beigās eksāmens un kaut kā darba vietā, kur pelnu savu maizi tas liekas gana svarīgi :) Bet šķiet, ka būs tiešām interesanti. Bet par Coursera, tas ir vairāk cik nu interese pavilks uz konkrētajām lietām. Bet šobrīd vismaz šķiet interesanti un tā kā no vācu valodas kursiem nācās atteikties, jāaizpilda kaut kā tas brīvas laiks ar kaut ko kas ir par brīvu. Brilles un sporta klubu arī pārlieku uz nenoteiktu laiku citu prioritāšu dēļ, tā vietā būs vēl kādu laiku iztikšu vienkārši ar pārgājieniem, bet šobrīd domāju vai gan briļļu receptēm ir derīguma termiņš, redze man nav mainījusies kopš 16 gadu vecuma, bet tomēr ārsts var atteikties pieņemt teorētiski..... Un mani neviens cits nevar pārbaudīt dēļ cietajām lēcām, bet dzīvot bez tām ikdienā arī nevaru.... Varbūt varu raudāt, ka mani atlaida un bija tobrīd citas prioritātes kamēr meklēju jaunu vienu (un šušš, ka bezdarbniece biju reāli tikai vienu dienu), neliekas jēdzīgi tērēt laiku un kavēt darbu vēl vienas vizītes dēļ tikai priekš receptes. Rudens nozīmē arī teātru un koncertu sezonas atsākšanos, kas nozīmē papildus darbs un ienākumi. Pat, ja man to teorētiski vairāk nevajag, salīdzinot jaunajā darbā alga ir divreiz lielāka un ir neizsakāmas iespējas attīstīties, jo vēl esmu tikai barības ķēdes apakšā. Lai gan uzjautrina, ka ja arī ir drusku vairāk līdzekļu, tie tāpat kaut kur pazūd, bet tur es pati esmu vainīga, palaidos slinkumā, iepriekš varēju atskaitīties par katru iztērēto santīmu, katrā dienā, tagad izbaudu iespējas izdzert kādu patiesībā nevajadzīgu kafijas tasi ārpus mājas (bez nožēlas) un aizmirstas visu pierakstīt :) un acīmredzami varu ceļot, jo, ja viss ies pēc plāna, varbūt atkal dabūšu to izdarīt novembrī, bet jāpagaida līdz oktobrim, šobrīd tas tā pat fiziski nav iespējams pēc Anglijas piedzīvojuma.
***
Šodien izlasīju, cik skaudība esot indīga lieta. Tas šķiet dīvaini runājot tik vispārīgi. VAR būt indīga un es jau uzreiz piekristu. Es nesaprotu kurš idiots izdomāja vārdu "skaudība", tas ietver pārāk daudz, un tā ir tik dažāda, ir vakardienas skaudība, kas izraisa dusmas un naidu (bet tā ir vienmēr viena un tā pati), ir skaudība, kas ir vienkārši garāmejoša doma, ka jā es labprāt to vēlētos sev, bet dziļāk neietekmē, ir skaudība, kas stiprina, paceļ, liek strādāt, ir skaudība, kas vienlaicīgi arī izraisa patiesu prieku par otru cilvēku, tā sakot jā, es to vēlētos sev - tātad - skaudība, bet esmu neizsakāmi priecīga, ka tas ir tev. Un to visu palikt zem viena vārda šķiet tik dīvaini, tai ir simtiem nokrāsu, bet prasās vismaz neliels iedalījums, laime, prieks, sajūsma, pacilātība, arī savā ziņā ir dažādas pakāpes, iedomājos, ja tas viss tiktu aizstāts ar vienu vārdu laimīgs un nelaimīgs. Brrr. Un kapēc tas tiek darīts ar skaudību, kapēc tai vienmēr tiek piešķirta negatīva nozīme. Man patīk skaudība, tas ir tas mazais vīriņš, kas ja ieklausies labāk par jebkuru citu tev pasaka ko tu patiesībā vēlies, protams jāklausās uzmanīgi, jo dažreiz skaudība ir tikai pret kādu aspektu vai iezīmi no apskaužamās lietas, taču negatīvo asociāciju dēļ tiek pieņemts, ka tā būtu jāizslēdz un jāizliekas ka tās nav. ES tevi apskaužu, var izteikt daudz, man liekas biežāk tas būtu jāuztver kā kompliments, vismaz es to tā uztvertu, ja kāds to pateiktu. Skaudība pārvēršas naidā, kad vēlme ir neizmērojami liela, par kuru zini, ka to lai ko arī darītu tāpat nepiepildīsi, un ja ir tā sajūta, ka šis otrs cilvēks to nav pelnījis, ka tu to esi pelnījis un būtu spējīgs novērtēt vairāk. Varbūt tāpēc cilvēkiem tik ļoti ir bail atzīt skaudības esamību? Jo ja tā ir apvienota ar naidu, jo savā veidā tad atzīsti cilvēkam, kurš tev nepatīk, ka viņa dzīve, vai viņš pats ir kaut kādā ziņā par tevi pārāks tavuprāt. Tikai es tiešām nu nekādi nevaru iedomāties ejam pie cilvēka, kurš izraisa naidnieciskā tipa skaudību un to pasakām. Tā ir vājības atzīšana "ienaidniekam" ko nedara neviens normāls cilvēks ne kara, ne miera laikā. Bet kopumā man šķiet ka skaudība nozīmē tikai vēlmi, lai arī pašam būtu tas kas ir otram un vismaz tajā neredzu neko ļaunu vai ko tādu kas vienlaicīgi liegtu priecāties.
*
Našķis šodien aizbraucis. Novēlēju labu ceļu, bet pēc viņas ieraksta fb sapratu, ka viss, Latvija tiešām vairs nav viņas mājas, bet tikai ciemošanās vieta. Tik dīvaini, no vienas puses ir tāds melanholisks skumjums, par pārmaiņām un to, kas ir zaudēts laika gaitā un par to kā vairs nebūs, bet no otras arī patiess prieks, viņa ir laimīga ar savu dzīvi šobrīd, viņai ir tas ko viņa vēlas un kaut kādus kontaktus acīmredzami saglabājam tik un tā. Ir jauki, ka vēl joprojām esmu tas cilvēks,kam viņa pirmajai izstāsta visas lielās lietās, ir patīkama šī uzticība, pat, ja zinu, ka pagājušos laikus vairs neatgriezt un ir lietas, kas tomēr ir zudušas. Ne visu var paturēt, laiki iet un mainās, bet laikam, ja vari atcerēties pagājušo ar prieku un pateicību viss ir labi. Un nav jēgas ieciklēties uz savu egoismu, galu galā, ja man būtu bijusi izvēle, es būtu darījusi tieši to pašu :) Līdz ar to daudz skūpstu manu mīļo, mīļo saulēn, un paldies par to kas esi bijusi mani dzīvē, par to ka šī jaunības daļa ir daļa arī no manis šobrīd, jo tieši tu padarīji vidusskolu vieglāk pārciešamu ar savu pozitīvismu un šarmu. Es mīlu tevi, un to, kas tu esi bijusi priekš manis, pat, ja pati to nezini. Es vēlētos, lai tu vienmēr būtu laimīga un zini, ka lai kas arī kādreiz notiktu, lai cik ilgi arī nebūtu runājušas, tu tik un tā man būsi mīļa un palīdzēšu, ja vajadzēs.
*
Jūtos nedaudz vīlusies par jauno TFK albumu, teorētiski mūzika, stils, tāds, kā man patīk, par vārdiem, ir jau pietiekami arī dziesmu,kurām vārdi ir pilnīgi bezjēdzīgi vai arī ne ar ko man neasociējas, ja paskatās uz tiem atsevišķi, bet tik un tā dziesma kopumā sajūsmina. Taču šoreiz šķiet kaut kas pietrūkst, un nevaru pateikt kas tieši, jo, ja velk ķeksīšus pie īpašībām it kā ir no tā tipa mūzikas, kas parasti patīk un viss tiešām šķiet, ka ir ok. Tām vajadzētu patikt vismaz drusku vairāk....nu vismaz drusku saistīt. Žēl, iepriekšējais albums tik ļoti sajūsmināja, protams, bija dziesmas kas patika vairāk par citām un citas mazāk, bet arī klausoties visu kopumu no a-z fonā bija patīkami, bet tagad tāds mazs čušs un vienaldzība. Bet ok, vēl neesmu noklausījusies visas dziesmas, var jau gadīties, ka tomēr kaut kas pa vidu atrodas, kas uzrunā sirdi. Bet šobrīd nebija vairs pacietības un atgriezos atkal pie vecā albuma, kā rezultātā pēkšņi uzreiz pacilājošas patīkamas sajūtas, pat, ja ne visas dziesmas ir konkrēti ar pozitīvu ievirzi, taču kaut kas paceļ un rada vēlmi dziedāt, pat ja ne obligāti ar vārdiem. Kaitinoši, kad nespēj izskaidrot vārdos savu sajūtu iemeslus, jo pats tos nesaproti. Jo es nezinu, kāpēc man nepatīk, pareizāk neinteresē jaunās dziesmas, jo es nevaru pateikt neko sliktu un nekādi nevaru pateikt pat to ar ko konkrēti šīs dziesmas tik ļoti atšķiras manā uztverē. Vispār! Un tagad es jūtos kā mazs bērns, kurš spītīgi grib apaļo konfekti, ovālās vietā, arī kad garšas un materiāls it kā vienāds. Gribas atrast sakarīgāku pamatojumu, tad varētu gulēt mierīgi. Bet es pat nezinu kāpēc man patika vecais.
Current Music: Thousand Foot Krutch: Be Somebody |