| 11:15p |
Jauki, tas ir oficiāli, es tiešām esmu skaudīgs un greizsirdīgs cilvēks. Un vēl man ir slepkavnieciskas domas. Bet vismaz laba lieta, ka depresīvais, skumjais pašnāvnieciskums man tiešām nedraud. Varbūt man vienreiz mūžā aiziet pie psihologa. Tik īsti nedomāju, ka tas līdzēs, jo es ļoti labi apzinos, kas tieši ir pie vainas, man liekas es to esmu zinājusi vienmēr un zināšu arī vienmēr, pat, ja piemeklēs Alcheimers, tā laikam būs vienīga lieta, kas paliks atmiņā, bet tur neko nevaru izdarīt. Un ir lietas par kurām labi cilveki nerunā. Ir lietas, kuras nesaki pat draugiem, vismaz tad, ja gribi viņus saglabāt. Jo neviens, jau nav TIK saprotošs. Lai gan runāšanai šajā gadījumā tāpt nav jēgas, tā nemainīs absolūti neko. Varbūt tikai izsauks asaras un dusmas un kartējos emociju uzplūdus. Bet pēc tam viss atkal būs pa vecam. Tas ir tik tracinoši, ka sev svarīgākajās lietās es esmu pilnīgi bezspēcīga. Man riebjas, man riebjas, man riebjas šī bezspēcība vissvarīgākajās lietās. Tas ir tracinoši, apzināties, ka lai ko es darītu, lai kas es būtu, lai kur dotos es NEKAD nedabūšu to ko patiesībā vēlos. Tas ir tracinoši, ka man gribas spert zemes pa gaisu, bet tā vietā vienmēr esmu rāma. Un nav arī neviena, kuru es varētu vainot vai nolamāt. Dabu? Tas īsti neder. Bet es viņu beidzot atradu un tas ir jauki. Bet vispirms ir citas lietas, kuras jāizdara pirms kontaktējos. Kaut nu pietiktu pacietības visu izdarīt pēc plāna un nesteigtos sev pa priekšu kā parasti. Diemžēl šis prasīs pārāk daudz laika un es drīzāk izskatos pacietīga, nekā patiesībā esmu. Jo ir viena lieta, ko gribu izdarīt vismaz pirms palieku veca, sirma un nobeidzos kadā grāvī. Sauciet to par manu interpretāciju par vidējo pirkstu pasaulei un galvenokārt "mīļajai mātei dabai". Dažreiz man ir bail, ka es šai miestā nobeigsos un paies nedēļas kamēr kāds to pamanīs un pa to laiku mani sagrauzīs kaķis. Tieši tādēļ barība viņam vienmēr stāv tā, lai pietiktu nedēļai. Un lai jau paliek vismaz kāda piemiņa, zinu, ka man to vajag izdarīt. Tā ir vēlme un vajadzība.
Nē, es neesmu īpaša, nē, es neesmu skaista, nē, es neesmu unikāla, nē, neesmu gudra, es nenoturos atmiņā cilvēkiem un ta tālāk un tā joprojām, vai tiešām to vajag atkārtot un izrādīt vēlreiz un vēlreiz?! Jo, lai cik to man bāztu degunā, es varu izlikties un es arī izlikšos tik ilgi kamēr dzīvošu. Jo tas ir vienīgais, kas man ļauj saglabāt veselo saprātu. Tas ir vienīgais, kas man ļauj izlikties normālai. Ir grūti apspiest to smadzeņu daļu, ka kliedz pēc patiesības, bet es protu to ieaijāt. Vismaz uz laiku. Vismaz pa dienu. Tik ilgi kamēr kāds idiots negrib atkal "pamācīt". Un tu tiešām domā, ka zini labāk par mani? Tu tiešām domā, ka es pati nezinu šīs lietas, bet nav jau smuki sevi lamāt un man nevajag arī žēlumu vai melus sejā. Tas ko saka aiz muguras vienmēr atklājas, un vispretīgākie ir bijusi tie gadījumi, kad "draudzene" citam tevi apdirš tieši par tam pašām lietām, kurām iepriekš mierinaja ar pārliecinoši jaukiem vārdiem "tā nav" acīs skatoties. And let's face it, mana uzbūve arī nav no tām, lai spētu efektīvi tēlot damsel in distress, neviens neskries man pretīm, ja sākšu raudāt, labākais ko tajos brīžos var dabūt ir pļauka, tieši tāpēc man jātiek galā ir pašai. Jo vismaz to pašapmāna daļu, ka kāds pēkšņi maģiski nokritīs no gaisa un palīdzēs esmu jauki izslēgusi. Tā neder, ja gribi dzīvot. Un man patīk dzīvot, nezinu kāpēc, bet turos pie tās cik varu. Spītība? Un vai tu domā šis manī kaut ko fundamentāli tagad pēkšņi mainīs? Tagad, kad esmu pieaugusi? Ha, esmu dzirdējusi to cik esmu nejēdzīga un nevajadzīga ilgāk nekā vispār sevi maz atceros, es to zinu arī pati, izlikšanās, ka to nezinu arī ir mana izvēle. Es esmu daudz gudrāka nekā izliekos, bet nedomāju, ka man tas ir katram jāskaidro. Pieņemumi, aizspriedumi, domas, ka mēs visu zinām labāk, tu nezini, kam esmu gajusi cauri, un es neredzu ar kādām tiesībām tu skaties uz mani no augšas.
Jā, es esmu jūra, saproti to kā vēlies. Vari uztver to arī par kārtējo skaisto pašapmānu. Bet, runa šeit nav par skaitumu. |