nothing but the sky

11:33 pm

Varēja būt sliktāk. Es esmu pateicīga par spēju saglabāt to kontroli, kas man palikusi pašai pār savu dzīvi. Esmu pateicīga par mieru svētkos. Par daudz maz saskaņu. Par iespēju iepriecināt citus, vismaz tos, kurus es spēju iepriecināt. Es biju cerējusi, ka mana dzīve būs citāda šogad. Bez tāda īsta attaisnojuma cerējusi, jo šķita, ka pēc nelāgām lietām pienākas lādzīgās, ka pienākas ieceru, sapņu īstenojumi. Bet nekas mums nepienākas, un katra lieta beigās ir jāizcīna, par katru kaut kas jāsamaksā, un nav iespējams vienkārši sagaidīt kaut ko, kas liekas vēlams un vajadzīgs. Un tāpat vien mēs tomēr neesam neko pelnījuši, lai cik arī jauki tas nešķiet skanam — būt pelnījušam laimi. Es daudzreiz esmu skatījusies uz savu dzīvi kā norasojušu logu šogad, kam neko nespēju padarīt. Bet tagad beigās ir tā, ka man vairs nav nekāda īpašā rūgtuma ne pret vienu un ne par ko, tas, ko esmu iemācījusies, ir atlaist, tas ir viss, ko es iespēju ar savu dzīvi: atlaist lietas, cilvēkus un vissvarīgāk — pati savas izjūtas. Nav, tātad nav. Un, ja nav, tad nevajag pārāk ilgi uzkavēties tādā telpā, kurā nav. Vajag iet ārā un prom. Un arī ar gadu mani rēķini šķiet noslēgti. Es esmu gatava visam, kas sekos tālāk, un visvairāk visam, kas aizmēzīs esošo prom. Es esmu gatava mainīties līdz nepazīšanai. Nekas mani netur. Neviens.