05:52 pm
Kādam izkrita cimdiņš autobusa pieturā. Pelēkzaļš pirkstainis. Tā nu tas palika mētājamies uz asfalta, un cilvēki meta tam līkumu, baidīdamies samīt kājām, it kā tas būtu dzīva būtne, bērns, kas nozaudējis mātes roku un noklīdis pūlī. Lietus pamazām pieņēmās spēkā, vientuļais cimdiņš izmirka, arvien vairāk pieplakdams zemei un kļūstot arvien neievērojamāks, līdz to jau sāka mīdīt garāmgājēju soļi. Autobusi nāca un gāja, cilvēki aizsteidzās, vien es paliku pieturas nojumē vērojam nokritušo cimdiņu. Mans autobuss kavējās 20 minūtes, un es jau sāku domāt, ka tas tā arī nekad neatnāks. Un tobrīd es ar savu iepirkumu maisu un uz cimdiņu nofokusēto skatienu biju vientuļākais cilvēks izplatījumā. Bet es nesāku raudāt. Mani piepildīja pieauguša cilvēka stingais miers.Liekas, ka man vēl nekad nav bijis tik skumji un bezcerīgi pirms svētkiem kā šogad. Un reizē tukši, neko neizsakoši. Bet es domāju par Tevi, Laura, es zinu, ka kaut kad Tu šo lasīsi, jo mēdz te iegriezties. Es domāju par to, ka Tavs tēls raisa cerību, Tavs gars, kas liekas nekad nezaudējam dzīvei, un varbūt kādreiz arī es atkal tikšu laukā no dubļiem, no piemirkušas un neīstajiem cilvēkiem pārbāztas pilsētas pirmssvētku novakarē, kad līst, un es nozaudējos, un mani samin pagājība.