09:15 pm
Bija tāda bieza bāla migla tumsā Juglā, pretī skolai, sporta laukumā. Tāda pienaina kārta virs zemes, spokaina, kad gāju uz savu vilcienu. Vakari tagad ir kļuvuši vairāk ar tausti tverami. Bet dzīve kā tajā Тату dziesmā
"Клоуны" — на четыре стороны, все четыре левые. Bet labi. Man pieder mana brīvība, un manai brīvībai ir viskija glāze rokās vakaros. Patiesi dārgs alkohols sasilda ar papildus eleganci. Pārmiju labdabīgus
labrīt ar savas draudzenes vīru, saskrienoties rīta vilcienā. Kādu brīdi aizkustināti viņu vēroju. Viņam vienmēr ir tāda maiga un labestīga balss, ļoti pieklājīga. Bet lija. Un tūska, kas sabiezēja pa dienu, ietina visu manu dzīvi savos miklajos un tumīgajos tīklājos. Strīdi darbā, mācību procesa formalitāšu kaitnieciskums, sīkumu pa sīkumam samilzt kaut kāda savāda mieļu dzīve, kurā vairs nav motivācijas nekam, jo nekā vairāk jau arī nav. Patiesi esmu nodzīvojusi līdz tam brīdim, kad droši varu atzīt, ka nekā vairāk nav, un realitāte ir ļoti reāla, nekādu izdomājumu, fantāziju vairs. Un nekā cēla un jēgpilna. Nav.