nothing but the sky
June 9th, 2014
12:10 pm
Viss, par ko es šorīt spēju domāt, ir — es negribu vairs tās sajūtas, es negribu vairs šo karmu — dāmu, kura ir a bitch (vai the?). Lai kā arī nebūtu, es tā vairs nespēlējos, man pietiek, mums ar viņu vairs nebūs kāršu spēles uz naudu vai izģērbšanos, es negribu vairs atkārtot iepriekš piedzīvotus sāpīgus scenārijus. Es kavēju darbu piebāztā autobusā, kurš kustas pārāk lēni, es esmu nogurusi un tuvu asarām, bet šoreiz līniju es nešķērsoju. Es vienaldzīgi noskatos trauslā blondīnē, kura mani pieturā pasveicina, piefiksējot miglainas atmiņas par to, ka viņa ir kaimiņienes māsasmeita. Vakar ar velo (bez iepriekšēja treniņa) nobraucu 25 km, šodien varu gan paskriet, gan paiet. Vien esmu resna un tāda pablonda, bet citādāk ar dzīvi laikam viss ir kārtībā. Asaru smilšpapīra sajūta acīs ir tikai kādas citas dzīves rēgs manā dvēselē.
01:37 pm
Pa citas nodaļas logu skats ir daudz intīmāks un skaistāks. Kamēr printeris monotoni drukā bukletus, es stāvu izliekusies pa logu un meditēju vasaru. Ar mežvīnu aizaugusi logaile, liepa ārpusē, līkumaini celiņi un vecs, apsūnojis asfalts. Mana dzīve ir tik nemainīga, es domāju. Savā būtībā tā ir ļoti nemainīga. Vismaz tajā sajūtā, kad esi viena, aci pret aci ar vasaru. Vasarā ir tik daudz skumju un vientulības, un tāluma, un neaizsniedzamības, tik daudz atšķirtības. Kaut arī ir tik silts un labi, gandrīz bezrūpīgi, mana asinsrite vasarās nemainīgi pārsūknē gandrīz neatšķaidītas skumjas. Varbūt tā tam vienkārši jābūt, kas zina. Dzīve ir skaista, dažreiz brīnišķīga, vien tas brīnišķīgums beigās atstāj sāpīgāku nospiedumu.