nothing but the sky
May 21st, 2014
09:50 am
Lietus vēl nekad nav bijis skaistāks kā šorīt Juglā. Jugla vispār ir tāds rajons kā ievelkamā kurpe, tu iebrauc pēdu un aizskrien, klikatai lecot pakaļ. Viss ir viegli, ērti un vienkārši, pat peļķes, kas izritinājušās uz asfalta. Caur sazaļojošo koku lapotnēm man pretī nāk jauns puisis un brīdi ieskatās acīs. Viņa skatiens ir tīrs, ar vieglu un nekaitīgu interesi, ar bērna izbrīnu par pasauli. Kādreiz arī es tā biju, un Dzīve, kādreiz mums viss bija priekšā — es tobrīd nodomāju. Viņš paiet man garām, un lietus uzreiz sāk līt stiprāk. Debesis kļūst tumšākas, manas kedas izmirkst un mana iemīļotā Rimi kasiere šorīt ir skumja, viņas smaidam cauri spīd nogurums un sēras. Aizejot līdz darbam, viss jau tinas ēnās. Gaisma bija. Kādreiz noteikti bija. Laiks kaut kā ļoti paiet, viss paiet — sacīja mana draudzene piektdien. Tobrīd viņas balsī iepinās kaut kas tumsnēji dziļš, pieaugušo dzīves dziļš. Ir kādas zināšanas, ko iemāca Laiks, un ko nevar pagriezt vairs atpakaļ līdz nevainībai. Ir kaut kāds zīmogs, kas piesedz tukšumu sirdī. Kā vāks, kas noslēdz mūsu dzīves.