10:31 am
Es neatceros neko daudz par Paulu Koelju "Veronika grib mirt", grāmatu, ko lasīju, kad man bija 16 vai 17. Tā arī ir vienīgā no autora sacerējumiem, ko esmu lasījusi. Bet esmu pazīstama ar nievāšanas kultu, ko Koleju izpelnījies. Vienīgās atmiņas, kas man ir palikušas, ka tajā bija patīkamas un cerīgas dzīves patiesības, ko mēs visi tāpat jau zinām. Sajūta, to izlasot, palika laba. Jo cerīga. Ar domu, ka dzīvi var dzīvot un varbūt pat veiksmīgi, neskatoties uz to un varbūt pat pateicoties tam, ka tevī arī iekšā dzīvo kāda Veronika, kura pa reizei grib mirt. Vēlāk, noskatoties grāmatas ekranizācija, man tā ļoti patika. Vismaz sākums. Radiohead mūzika, tērps, kas aktrisei bija mugurā, kad viņa ar alkoholu skaloja lejā miega tabletes, rakstot vēstuli sieviešu žurnāla redakcijai. Viss bija ļoti jauki, līdz brīdim, kad tu saprati, ka tava Veronika tā arī nav atradusi savu dzīves jēga un pēc vēl padsmit gadiem aizvien sevī saglabā periodisko vēlmi mirt.Bet stāsts nav par pašnāvību. Stāsts ir par kādu citu grāmatu, kuru notiesājot vienā vakarā, radās atmiņas par Koelju darbu. Ne gluži asociācijas, jo grāmatas ir ļoti dažādas. Tomēr, ja 16 gadu vecumā tev lieliski der Koelju cerīgās dzīves patiesības, tad ap 30 gribas ieskatīties acīs bezcerībai un atkal uzzināt, ka dzīvi var dzīvot (un varbūt pat veiksmīgi), neskatoties uz visu bezcerību (un varbūt pat pateicoties tai). Es runāju par Kontinenta (apgāda, kas jau sen apziņā iespiedies kā pārsvarā nekvalitatīvas un nebaudāmas pat izklaidējošos nolūkos literatūras pārstāvis) izdoto Juhannas Nilsones "Rozes skaistās un ilgotās". Noformējums kā baismīgam mīlas romānam (varbūt tas bija iemesls, kādēļ kāda pusmūža sieviete bibliotēkā mēģināja no klientu apkalpošanas letes nospert manu rezervēto eksemplāru, gandrīz izpelnoties bibliotekāres cirtienu pa staipīgajiem pirkstiem), tomēr vāks ir mānīgs. Tur iekšā ir dzīve. Mūsdienas. Šis brīdis. Šīs šausmas. Jo tās ir šausmas, kā citādāk to nosaukt. Bezcerība, vilšanās, atkal cerības, iespējas, viss šis rijošais process un nebeidzamais darbs ar sevi, lai atrastu veidu, kā dzīvot, izdzīvot vai sadzīvot. Viss, kā jau tas ir.
Grāmata neatstāja pozitīvi cerīgu sajūtu. Tā lika apdomāt lietas. Orbītas, kādās mēs griežamies. Varbūt lika apdomāt to, ka vajadzētu spēt redzēt vairāk iespēju. Bet kopumā viens vakars ar to ģenerēja sliktu miegu un pāragru pamošanos ap saullēktu, baiļu lēkmi, vēlmi izrakstīt visas savas vainas un kļūdas, un novirzes, neirozes, atstājot trauslu sajūtu par to, ka kādreiz varbūt tomēr viss kaut kā nokārtosies, ka tomēr atradīsies ceļš. Ne tāds ceļš, ko apspīdēs happy ending saule, jo dzīvē jau beigas nekam nepienāk, kur nu laimīgas, bet tāds, pa kuru var iet un justies dzīvs.