nothing but the sky
July 27th, 2013
03:27 pm
Pēc laika paskatoties atpakaļ uz kaut kādiem notikumiem, kas reiz raisījuši sajūtas, pat kaislības, ir tā, it kā es par to lasītu grāmatā vai skatītos filmā. Nav vairs nekāda ticamības momenta, ka tas patiesi ir noticis un noticis ar mani. Tās ir viegli liriskas ainas, kurās es varu novērtēt nelielu devu mākslinieciska skumjuma, pat uztaustīt dzīves skaistumu. Un tad es brīnos, vai es esmu dzīvojusi, vai arī mana dzīve ir bijusi iespiesta uz plāna avīžpapīra, kas laika gaitā sabirzis putekļos. Varbūt cilvēki, kas sapinušies ar literatūru, nemaz neprot dzīvot godīgi, es reizēm domāju. Tā vai citādi, viss pārvēršas stāstos un pasakās, rodas ainas, kas ir skaistākas par dzīvi, arī sāpes, kas skaudrākas par to. Un beigās vairs neatliek nekā reāla. Tev nav māju, bērna, vīra, rudenī smagnēju vīnogu ķekaru, zem gadu nastas sagumuša šķūņa sētmalē vai smilgām aizauguša grāvja, tev vispār tā pa īstam nav nekā, pat tevis pašas. Ir tikai spokainas vīzijas par to, kas bija vai varbūt tikai varēja būt tava dzīve. Interesanti, kā ir būt cilvēkam ar skaidrību par to, no kurienes tu nāc un uz kurieni ej. Dzīvot kā izejot pastaigā pa mežmalu, vienmēr nemaldīgi atceroties ceļu atpakaļ mājās.