nothing but the sky
April 28th, 2012
09:10 am
Manas domas ir kā vējš. Tās nepielīp. Tās tikai viegli pārslīd pāri. Vīrietis uz perona no rīta. Es lūkojos uz viņu tāpat kā uz mūžveco bērzu pie stacijas ēkas. Viņš ir skaists, jo paskumjš. Sievietēm patīkot skumji vīrieši, bija teikts kādā grāmatā pirms vairākiem gadiem. Man jo īpaši. Un tomēr viņi ir tik ļoti līdzvērtīgi, nenozīmīgi un dziestoši- vīrietis un bērzs šorīt. Neskaties uz mani, es domās viņam saku. Lūk, uz perona ir balināta sieviete violetās, skaistās augstpapēžu kurpēs. Skaties uz viņu. Viņa tik glīti sper soļus. Tik pareizi. Ar pieredzi. Ar gadu gaitā uzdzīvotu inerci. Neskaties uz mani. Tev droši vien tāpat ir sieva, bērns, suns un mauriņš, kas drīz būs jāpļauj. Un sievietes kurpes ir samtainas, un materiāls, no kā tās darinātas, ir romantiski iekrokots. Pēc tam aiz vilciena loga garām slīd Juglas ezers- šis vecais spogulis. Un es zinu, ka manī viss ir apdzisis. Viss ir tikpat auksts un nejūtīgs kā šī ūdens rāmā virsma ar gariem koku atspulgiem. Apdedzinātas, apskrambātas rokas ar mīkstu, maizes mīklās atmiekšķētu ādu guļ man klēpī tik svešas un tālas, un bezpalīdzīgas. Ja nav Tevis, nav arī manis. Tā būs vienmēr.