12:34 pm
Tas, kā sūrst pirmoreiz pēc ziemas augsnē iegremdētās rokas. Ir tāda īpaša sūrstēšana. Kad zemes asums ievaino ādu, kad augsne aizlien aiz nagiem vietās, kur tie sadalījušies, un nav iztīrāma ārā. Kad tu jūti zemes smaržu uz savas ādas pat pēc mazgāšanās ar ziepēm. Tāda sūrstēšana.Un tam pretī mūžam neaizskaramā pilsētas dzīve ar jauniešiem piektdienu-sestdienu vakaros, kas okupējuši visu dzīvojamo telpu. Neaizskaramā dzīve, kurā tu iekāp vilcienā, un visi tevi pavada ar skatieniem, līdz tu noslēpies aiz žurnāla atvēruma. Neaizskaramā, atlecošā dzīve, kurā tev nekad nav vietas. Vienkārši nav vietas.
Es neprotu atpūsties. Zvilnēt ar grāmatu un neko nedarīt. Pie tā jāpiestrādā.
Es stādu sarakstus un izpildu pašsuģestīvus vingrinājumus.
Es esmu gandrīz laimīga.
Un tomēr šausmīgi nelaimīga. Kā bezdelīga.
Žurnālā bija teikts, ka sapņojošie cilvēki esot nelaimīgi. Varbūt tā arī ir. Patiesā dzīve, (Nr.07 5.aprīlis 2012), 53.lpp.
Bet varbūt viss vienkārši vienmēr reibina, un nekādas patiesības nav. Nav konstantas īstenības.