07:28 am
Spokaini balta zeme. Un sniegpārslas, kas lēni plīvo vējā. Ziemas rēgs man uzlien kaklā, un mutē iesitas nelabuma garša. Viss ir pārejošs, protams. Kā zem miesas krāsas plāksteriem paslēptas skrambas. Tomēr atmiņas par salšanu un piķa melnajiem rītiem vēl ir dobjas... vēl ir kaulos.
*
Dzīve ir brīnišķi šķebinoša substance. Kā pārsaldināts upeņu vīns, ko vakar nopirku Galerijas Centra Rimi. Tu nevari apstāties, līdz glāze/pudele nav iztukšota, lai arī lieliski zini, ka nekas labs pēc tam nav sagaidāms.
08:27 pm
Man nemaz nav savas patības. Ne īstenībā. Ne nopietni. Es vienmēr klusi apbrīnoju to, kā cilvēki paļaujas uz to, ka viņi ir tieši viņi paši un nekas cits. Ka ir šīs konkrētās, dažreiz neērtās, bet tomēr mierinošās īpašības, kas viņus sasaista ar sevi. Es nemaz nezinu, kur beidzos es un sākas uzsapņojumi, literāras niekošanās vai filmās redzētu ainu gausa atkārtošana. Īstenība man nekad nav piemitusi. Ne īstenībā. Ne nopietni.
Mana vecmāmiņa šodien jautā, kādēļ mana kaimiņiene nedaudz pēc trīsdesmit un bez vīru/bērnu potenciāla, dzīvojot Anglijā, sev nav iegādājusies vīru. Laikam viņa nav no tiem cilvēkiem, kas iegādājas vīru- es atbildu. Viņa nav vīru cilvēks. Tāda ir šī pasaule- es vēlāk domāju, piedūrusi pirkstu spilventiņus sev pie lūpām. Atklāti prasta un vienkārša kā uz pannas uzsista vēršacs. Appearance is everything. Kā gan to var uztvert pietiekami nopietni, lai tā kļūtu īsta.
Kad vakar nāku no vilciena pa ielu, man mugurā iepūš vējš, un es gandrīz aizlidoju. Vīrietis, kas vada auto, pārliecas pār stūri un mulsi noskatās. Viņš ļoti līdzinās Arnim Krauzem no Panorāmas, glītajam vīrietim. Te viss sākas un beidzas- es tobrīd nodomāju. Es esmu tikai uz mirkli uztaustīts pulss. Un tad tu vienkārši atlaid savu pieskārienu no asinsvadu reljefa uz ādas.
09:12 pm
Drāšanās bez emocijām nav priekš manis, es viņam saku, un mani smiekli truli aizskan tumsā uz ielas. Svešādi smiekli. Kā izvilkti no desmitiem gadu nešķirstītas, sadzeltējušas un pieputējušas grāmatas. Tagad man tie rēgojas. Vienmēr, kad es iekāpju vilcienā, lai brauktu mājās, kad apmetos labajā pusē, kur nesēžas gandrīz neviens, kamēr vēl ir brīvas vietas otrpus ejai, jo jābrauc ar muguru pret virzienu- savāda, praktiski visiem piemītoša lieta. Aiz loga kūp skursteņi, un es vēroju savas kājas, es zinu, ka pavasaris šogad ir ietiepīgi pieķēries maniem augšstilbiem. Es zinu, ka esmu iekļuvusi vienādojumā, kuru neprotu reducēt. Es zinu, ka aizverot acis, tumsa aiz maniem plakstiem mirgo.