11:01 am
Savādi, ka nekas nav mainījies- es šorīt domāju. Kaimiņu malkas grēdas aizvien vēl šķībi slejas gar žogmali un hortenziju izkaltušās ziedgalvas lēni trīsuļo vējā. Vienīgi ir tāda smalka sniega atblāzma zālē, kraukšķīga un trausla. Kā viegls, tikko jūtams pieskāriens.Biju negaidītā un neplānotā vizītē Liepājā. Atgriežoties māja bija izsalusi un kaķis izbadējies un neirotisks (daudz, daudz neirotiskāks kā parasti). Beidzot izgulējos. Izmazgāju kafijas kannu. Sēžu visbiezākajā džemperī.
Man vēl acīs nedaudz ieēdušās Latvijas viegli sarmas skartās ainavas pa autobusa logu. Kaut kur starpslāņos. Kāds pagalms ar traktoru, skaistu ābeļdārzu un mazu zēnu, kas skraidelē viens pats. Un tā meitene Liepājas stacijā, kad stundu gaidīju autobusu. Ierāvusies sēdeklī un ar plaukstu aizsegusi seju, kuru klāja savādi plankumi. Neaizšņorētos zābakos. Tomēr šis stāsts ir bez morāles. Bez pēcvārda. Bez kopsavilkuma. Tu vienmēr esi apviļāts. Nedaudz vai nedaudz vairāk. Un dzīve vienmēr ir tur ārā.