12:21 pm
mūžīgās ziemas miega dziesma
Amiina - Sicsak
12:32 pm
Atceros, ka vakardien gulēju tikko manāmas saules piespīdētā gultā, klausījos The National
High Violet un kādu brīdi jutos ļoti jauna, ar gandrīz ticamu dzīves sajūtu sevī. Man bija šķitis, ka es jau sen esmu zaudējusi spēju vienkārši klausīties mūziku un nedarīt neko. Bet es laikam biju slima. Vismaz jutu kaut kādu realitātes trūkumu, saudzīgi ielocītu manā galvā starp visiem čerkstošajiem mehānismiem kā tumšpelēku zīdpapīru. Tādu realitātes trūkumu, kurā atrodoties, šķiet, ka tu aizvien vari būt jebkura un jebkur. Varbūt es domāju par to, ka man patīk mašīnu skaņa ziemā, nedaudz klusināta, kaut kur iekšā sniegā grimstoša rūkoņa. Un sniega aizsargvaļņi aiz mana loga. Kaut kāda pasargātības sajūta, ērta izolētība. Vēlāk es aizmigu un sapņoju par cilvēkiem, par kuriem man nevajadzētu sapņot.
12:48 pm
Pamodos ar sajūtu, ka manā galvā drūzmējas nenodzīvotu dzīvju rēgi. Saule spīdēja tik stīvi un sīvi. Un koki aiz loga, kas izskatījās kā vienkārši iesprausti sniegā, joka pēc (ziemā var patiešām aizmirst, ka kokiem ir saknes, kas ieurbjas dziļi zemē). Atmetu ar roku domai par ģērbšanos un paliku, iesaitējusies halātā, automātiski atverot savu kārtējās neķītrās lasāmvielas pdf failu. Zināju, ka pamazām apaugšu ar dīkdienību, ka dienas vidū sajutīšu uz savas ādas nepareizības un netīrības kārtu un meklēšu glābiņu dušā. Tomēr paliks kaut kāda nianse, ko duša nespēs notraust. Kaut kāda lietderīguma sirdsapziņa, kas, par spīti maniem uzcītīgajiem dīkdienības treniņiem, nespēj notrulināties.