03:19 pm
Es pat nevaru vienkārši izrunāt grāmatas nosaukumu piektdienas vakarā grāmatnīcā. Kaut ko piņķerīgi nomurminu. Pēc tam stāvu un pārdomāju, cik muļķīgi izklausās mana balss manā galvā. Kā neveikls rokraksta ķeburs, kad rakstot kāds pagrūž tavu roku. Kas pagrūda mani? Kad es stāvu autobusa pieturā un noduru galvu, jo nav nekā cita ko iesākt, kas mani pagrūda? Tu domā, tas ir muļķīgs joks. Visas šīs stundas, dienas... Kaut kāds pārpratums. Smaidi bez iemesla, aizstājot ar to sava skatiena tukšumu, neklausies, ko runā apkārtējie, tikai pamāj ar galvu, ej pa ielu un apzinies, cik ļoti tev riebjas šī pilsēta. Nē, neviens tevi nepagrūda. Tu tikai grimsti. Grimsti iekšā savā dzīvē. Tādā, kāda tā ir. Vairs neliekas tik būtiski censties noturēt galvu virs ūdens. Vairs nav tam spēka. Gribas. Ticības. Tu esi kļuvusi par vienkāršu ikdienas maniaku. Aizkaitinātu, sāpinātu, pieviltu un skumju idiotu. Par tādu, ar kādiem pilna visa šī pilsēta. Vienīgais, kas tevi vēl uzbudina, ir apziņa, ka ik dienu tu sevī nobeidz kaut ko, kas kādreiz šķitis svēts. Tas sagādā ļaunu prieku. Un tā tās turpinās. Vienaldzība ir tā, kas pārsūknē šo nenozīmīgo laiku. Un novada nebūtībā.
Reizēm vakaros tu sev uzdod jautājumu, vai tiešām tevi nemaz vairs neinteresē, pie kā tas novedīs. Kas ar tevi būs pēc mēneša, gada. Vai tiešām tevī vairs nav ne kripatiņa ziņkārības? Kā kādreiz, kad tev šķita, ka kaut kad tu iemantosi dzīvi- to īsto dzīvi- aizraujošo, neatkārtojamo, mirdzošo. Dzīvi, pēc kuras tu tik ļoti ilgojies, kas ir tavas eksistences vienīgais attaisnojums un indulgence. Tavas bezjēdzības pretpols. Nē. Tu zini, ka tādas dzīves nav. Tāda ir tikai padsmitnieku galvās, kurās sablīvējušās rokzvaigznes. Nav pat harmonijas. Tu nevari strādāt un izjust gandarījumu par padarīto. Tu nespēj atpūsties. Tu nejūties saistīta ne ar vienu. Ne ar ko. Tu pat neproti iepirkties. Tu stāvi veikalā pie plaukta un cilā mantas, kuras vari atļauties un varbūt pat tās tev varētu praktiski noderēt, bet nespēj pārvarēt riebumu pret to visu. Apkārt mirgo viss šis surogāts- izmisīgā dzīšanās pēc naudas un vēl izmisīgākā tās tērēšana. Bezgaršīgs dzīves aizstājējs. Tu varētu apvemties uz līdzenas vietas.
Tev vēl ir atlikuši noslēpumi. Mazi tavas patības apliecinājumiņi. Nieciņi, kas notur tevi iekšpus tavas ādas un apģērba kārtām. Katru dienu tu kaut uz brīdi saskaries ar sev vien zināmiem faktiem par sevi un rēni paauklē tos. Bet no tā vairs nav prieka. Nav baudas. Pašpielūgsme ir izdzisusi kā elektriskā spuldzīte. Tu skaidri zini, ka vari to visu izpaust ikvienam, atrādīt, izmest. Tev nav nekā slēpjama. Tie ir tikai tavas garlaicīgās izzušanas blakusprodukti, un tevī vairs nav vēlmes tos pārstrādāt, pielietot, attīstīt. Un nav arī vairs nekādas jēgas radīt sevī kaut ko, kas norobežo no apkārtesošā. Tu tāpat esi viena. Kā pirksts. Kā tava elpa pārpildītā autobusa pieturā. Apkārt izpleties pilsētas tumsas spožais samts.
Tu apzinies, ka viss notiek kaut kā šā tā. Viss visu cilvēku dzīvēs. Kaut kāda apšaubāma muļļāšanās. Tu tausties uz dullo. Veic darbības, kurām neredzi ne jēgu, ne perspektīvas. Vienkārši dari kaut ko. Vai izliecies, ka dari. Tu sen vairs nemeklē kaut kādu lietu kārtību, kurai sekot, jo zini, ka tādas nav. Vien daži cenšas apvārdot gan sevi, gan citus, izmetot kaut kādas sagumzītas klišejas par to, ka notiekot tieši tas, kam jānotiek. Kāda man pazīstama sieviete to atkārto vismaz reizi nedēļā. Tātad tā tam bija jābūt, man aizvien galvā skan viņas valdonīgā balss izteiksme. Jāāābūūūt. Hipnotizējoši, ne?
Ik pa laika es ieklikšķinu filmas Fight Club failā vietā, kur viņš ir alā, un pingvīns krievu tulkojumā viņam saka- скользни! Šo fragmentu es varu skatīties atkal un atkal.