07:20 pm
8.oktobris, svētdiena
Tā pilsēta vienkārši veļ savu smēķētājus piesmejošo vēju savu sudrabaino gobu skarās. Es te esmu, bet manis te mierīgi varētu nebūt. Manai klātesamībai nav nekādas nozīmes. Ejot te tagad cauri, es to apzinos īpaši skaidri. Es to zinu no savu pēdu centriem līdz pašiem matu galiem skaudrā, visu savienojošā līnijā.
Bet arī pilsētas varētu nebūt. Arī tai, debesīs pārvilktai ar pelēku akvareli kā siltumnīcas plēvi, nav nekādas nozīmes. Un arī tā to apzinās skaidri, jo skaidri. Tā slinki grūsta retus svētdienas gājējus pa savu bālo, oļiem caurausto asfaltu, un mēs abas klusi nosmejam par to, cik ļoti daudz naivuma vajadzīgs, lai spētu šodien noticēt būšanai. Mēs nosmejam, jo mums tā nav. Mums ir tikai šie pagurušie smiekli. Šie smiekli, kas padevušies.
* * *
Tai pilsētā mātes un meitas pārdabiski līdzinās viena otrai, izstumtas autobusu pieturās, iztumstas ieķipt mitrās, pelēkās dienās un mitros, pelēkos notikumos. Es skatos uz mazo meitu, kas tik alkatīgi iekodusies savu trauslumu vaļīgā bikšu kostīmā, tiecas ieaugt pusizļurkātos papēžzābakos. Un es skatos uz mazo māti viņai līdzās, kas klusē bezveidīgos kankaros un zemās šņorkurpēs. Viņām ir viens augums un viena seja, viņas atšķir tikai tas, ka viena tiecas, bet otra vairs ne. Un viņu otrādums ņirdz man sejā, ņirdz kopā ar lietus lāsēm, atviezis zobus kā kabatas nazis, kamēr viņu trūcīgie mētelīši velk dienu uz leju, arvien uz leju.
7.oktobris, sestdiena
Karosta ir salipusi tumšā pikucī, tikai pareizticīgo baznīca tās pašā vidū- tik liela un skaista kā pati sirds. Tā, kā apavu krēmu ieziedusies drēgno ielu asinsriti, pēkšņi paceļ priekšā savu dūmakaino drošumu.
Mēs ejam tai garām, un es skatos uz savu ēnu. Mana ēna man tobrīd ļoti patīk. Tā ir smalka un skaista. Es nezinu, vai tāds ir ķermenis, kas viņu met. Vai tie vispār ir savienoti. Tur, kur es speru soli, ēna jau ir pabijusi. Tā iet ātrāk, un es tai netieku līdzi.