nothing but the sky

April 4th, 2006

02:03 pm

Godīgi sakot, man riebjas šī te mana tā saucamā virtuālā (dienasgrāmata). Jo ilgāk tā pastāv, jo vairāk riebuma izraisa.

Sarūgtinājums. Ir tāds vārds. Kad tas, uzrakstīts uz lapas, spokojas lepnā vienatnē, liekas liels, iespaidīgs, nu tāds- ar kaut kādu nozīmi. Patiesībā tam nekādas nozīmes nav. Kad nokūst sniegs, tas atklājas guļam uz pērnās zāles sausi dzeltenīgajām atliekām. Es eju, un tas ir mana trase, mana šoseja, lost highway. Bet manas smadzenes (un līdz ar to domu sistēma) slīd kādus piecus līdz divdesmit centimetrus virs manas galvas. Tā kā attālums ir visai veiksmīgs (skatoties no malas)- 168cm + zoles(2-8cm) + 5-20cm ir diezgan daudz. Tomēr sarūgtinājums ir tāds kā grūdiens atpakaļ, kad izšauj ar pistoli (nē, neesmu nekad šāvusi). Un katrs solis ir tāds šāvieniņš. Mazliet sanes.

Šī dziesma, savukārt, ir ellīgi vienkārša. Klausos un brīnos, kā tā var radīt sava garuma robežās ilūziju, ka dienas ir elementāri šķūrējamas kā sniegs ar lāpstu, un nekas traks nav, vispār nekā tāda, par ko raizēties. Tikai šķūrē un gaidi, kad pie apvāršņa parādīsies tā diena, kurā tu varēsi iet gar blāvi gaišu okeānu, skaidri zinot, ka kaut kur esi, kaut kur iekšā. Un nebūs vairs tā, ka, atnākot mājās, iekritīsi gultā uz vēdera kā tāds ronis, it kā normāls un plusmīnuss funkcionējošs, tomēr kaut kādā ziņā absolūti bezcerīgs.

Turēšanās kaitina kā tāda. Pārāk liels enerģijas patēriņš. Var jau sagrābt sevi ik dienu tādā kā čupiņā un pieskatīt, lai neizšļūk uz visām piecām debespusēm (piektā, kā vēsta taTu dziesma, ir klauni), bet tas sasodīti nogurdina. Neturēties arī nevar atļauties, jo nav, no kā krist. Ja nav, no kā krist, un tu neturies, tad stāvoklis sanāk neaprakstāms un neizdzīvojams, un vispār neiespējams. Idiotiski. Pilnībā piekrītu. Idiotiski.

Powered by Sviesta Ciba