10:49 am
Kādreiz es sapņos redzēju ielas. Tādas ielas, kādu nemaz nav. Tās bija bezgalīgas un meta milzīgus lokus apkārt visai pilsētai. Es pa tām maldījos un vizinājos neesošos trolejbusu maršrutos, kas nesa mani pa riņķi vien, beigās izmetot kaut kur tumsā. Bet ielas bija tik skaistas, kaut plašas un biedējošas, zināmas un reizē svešas. Kā dzīvē. Viss vienmēr tik pazīstams, bet aizvien citāds. Lai cik reižu nesastaptu kādu, vienmēr skaties kā caur pār acīm pārvilktu plēvi un domā pie sevis, ka esi viens kā pirksts, viens savās aukstajās vīzijās.
11:46 am
Esmu nokļuvusi svešā stāstā, varbūt sevis radītā, bet vienalga svešā.
Reizēm guļu gultā uz muguras, elpoju dziļas gaisa masas un klausos balsīs, kas skan aiz loga uz ielas. Garām iet cilvēki, un manī ietriecas viņu sarunu drumslas kā asas šķembas. Cik viņi ir cieti! Kā lakotas koka mēbeles, krēsli vai galdi, viscaur stingri, viscaur noslēgti skaidrās līnijās, tik ļoti paštaisni, izrunājot lamuvārdus, tik ticīgi un zinoši, pārliecinoši. Neviena lietuslāse nenogrimst viņu ādu šūnās, nē, it viss atsitas kā galda tenisa bumbiņa, spalgi aizlecot prom.
Bet manā stāstā dzīvei nav ķermeņa, dzīve krīt tukšumā. Un cilvēks iet kā caur miglā tītu galeriju, gleznas skatās cauri, tās smaida pašas sev. Tavas smalki izstrādātās ikonas tev nepieder nemaz. Un pat dūmus atvemjoša cigarete pirkstu starpā ir tikai šķietamība. Uz brīdi kaut ko uztausti, satver pirkstos kādu priekšmetu, bet pēc mirkļa tas jau ir prom.