Rudenīga saule šorīt. Bet zeme vēl ir silta un, lietavās samirkusi, smaržo samtainus tvaikus. Ļoti skaistas ir šīs smalkās dabas bojāejas norādes.
Esmu ieslēgta gadalaiku ritmā kā skrūvspīlēs. Ir labi just, ka tās atkal savelkas ciešāk, ka domas deniņos tiek saspiestas arvien mazākā čokurā, it kā pieplaktu viena otrai, lai nenosaltu.
Mani nospiedumi (papīrā) ir kļuvuši tik viegli kā ar pirkstu maigi ievilkta līnija sausā sniegā. Aiz loga lapās klusi jokojas laiks. Vai tu zināji, ka viss notiek pats no sevis un pats sev? Ka koks ir izaudzis cietas mizas caurulē pats sev, un stāv te- tev līdzās- tādā pat nolūkā. Un tramvajs, kas vasaras beigās pienāk pieturā, un cilvēce, asfaltā iestigusi. Arī tu, kas sities pret sava ķermeņa sienām.