03:07 pm
Ļoti bieži es biju redzējusi sevi stāvam tajā vecajā, apaļajā stikla verandā, kamolā sakņupušajā labirintā bez nevienas ejas. Visu ziemu apsūbējusī stikla bumba bija mani vizinājusi, veļoties pa kupenām, puteņiem un atkušņa atsegtajiem rudens lapu sārmiem. Visu ziemu manai verandai nebija ne durvju, ne atveramu logu. Bet es nepūlējos tikt laukā, es pārāk skaidri nojautu, ka nekā cita bez šīs caurspīdīgās stikla telpas nemaz nav. Halucigēnais iestiklojums bija man rādījis tikai dīvainas īsfilmas, un es tās biju pieņēmusi ar stoicisku neatlaidību.
Vēl vakar mēs bijām riņķojušas uzšķērsto ilgu zemē, un kaut kādas ķēmīgas strēmeles bija lipušas mums pie sejas, es vēl biju teikusi, ka man ir žēl... Bet tagad stikla labirints attapās piekusis un piestāja ceļmalā, ieauga tajā dzeltenajā mājā tur- pretī pasaulei. Pēkšņi uzradās durvju aile, vaļā atsprāga augšējais vēdlodziņš, un es pieplaku stiklam, ieelpojot pavasara trauslo vēju, zemes atsaluma tvaikus un pirmo odu asinskāro badu.
Pa ceļu garām gāja divi tantuki puķainos lakatos un nesa plēvēs satītas rudens lapu atliekas, debesīs cēlās ugunskuru dūmu strūklas, dziedot rekviēmu nonāvētajai ziemai. Gaiss smirdēja pēc dzīves, tās dzīves, kas iegravēta cilvēku ķermeņu sulās: sviedru lāsēs uz sarauktajām pierēm, pūžņojošajos ievainojumos uz ādas un dzimumaktu izdalījumos saburzītajos palagos. Kaut kur tālumā no kapsētas atplūda arī no zemes dzīlēm izcelto smilšu sasmakums, vīstošo ziedu inde.
Es ilgi laku gaisu un nevarēju vien atdzerties. Pat tad, kad bija jau par daudz, es aizvien vilku nāsīs šo smārdu, šo pārspīlētā dzīvīguma šķebinājumu, kas varēja piemist tikai pavasarim.
Man reiba galva, bet es riju un riju, līdz smaržu jūklī sāku atšķirt tikai viņa saldumu sev aiz muguras. Es nepagriezos, mēs klusējām. Un es saodu arī savu saldumu. Gaiss piesūcās mūsu rūgtuma. Stikla veranda atsāka ripot, aizaudzējusi durvju aili un aizsitusi ciet vēdlodziņu. Tuvojās vasara, un īsfilmas kļuva dedzinošākas.